Tiek ziņots, ka citviet Eiropā dzīvnieku labturības noteikumi ir stingrāki, un uz ielām klaiņojošus dzīvniekus neredz. Latvijas televīzijas raidījumā “4. studija” Indra (dzīvo Vācijā) un Evita (no Norvēģijas) dalījās ar saviem stāstiem. Norvēģijā dzīvnieku patversmes nav dzirdētas.
Latvijā nav pietiekami daudz dzīvnieku patversmju, lai izmitinātu visus bezpajumtniekus. Valstīs, kas nav mūsu valsts, ir arī citi likumi un labklājības prasības. Vācijā dzīvojošā Indra Poļika skaidroja, ka tur suņu ielās nav, neviena. “Arī Brēmenē nevienu klaiņojošu kaķi neesmu redzējis. Kaķi staigā pa pagalmu, jo viņi šeit dzīvo.
Indra Vācijā dzīvo jau 12 gadus, atbraukusi ar suni un diviem kaķiem. Viņi visi tur bijuši ļoti laimīgi, un Indra tuvākajā laikā neplāno doties prom. Suņu meitene Kimi ir kļuvusi par neatņemamu Indras dzīves sastāvdaļu. Par suņu meitenes reģistrāciju viņa maksā gada nodokli 150 eiro. Latvijā suņu īpašniekiem speciāla licence suņa turēšanai nav jāsaņem. Taču Vācijā katram suņa īpašniekam ir jāiegūst tiesības turēt suni. Lieliskā lieta, mācoties par dzīvniekiem, ir tā, ka jūs ne tikai iegūstat zināšanas par tiem, bet arī par viņu uzvedību un vajadzībām. Šī ir būtiska informācija, ko varat izmantot, lai labāk par viņiem rūpētos. Ir arī viņam nepieciešamā aprūpe, pirmā palīdzība, kas jāsniedz. Grāmata stāsta par suni, sākot no tā ieņemšanas un beidzot ar mājas meklējumiem.
Tajā ir izskaidrotas dažādas suņa emocijas un sniegti attēli, kas palīdz lasītājiem izprast dzīvnieka noskaņojumu. Tādā veidā lasītājs var uzzināt, kā vislabāk rūpēties par suni. Lai reģistrētu suni, ir jābūt gan teorētiskai, gan praktiskai apmācībai. “Zinu, ka ir suņi, kas nav reģistrēti, kur saimnieki ir “aizbēguši” no šīs reģistrācijas, bet viņi tiešām te staigā tikai pa pagalmiem un uz parku neiet,” sacīja Indra. Es vedu savu suni uz parku, kur viņam jāvalkā reģistrācijas žetons.
Ja policija mani aptur, tai ir tiesības jautāt, vai mans suns ir pareizi reģistrēts. Ja mans suns nav reģistrēts, viņi apkopos detalizētu informāciju par manu dzīvnieku un to, cik ilgi tas man ir bijis. Pēc tam varas iestādes iekasēs nodokli par suņa turēšanu ne tikai par laika periodu (mēnesi vai konkrētu dienu), bet arī par laiku, ko viņi var uzrādīt kā turēšanas laiku, un, protams, ar procentiem. Indra atzīmēja, ka dzīvnieku patversmes var atrast gan Vācijā, gan Latvijā. Šo objektu uzturēšana ir iespējama, pateicoties ziedotāju dāsnumam. Indra gadiem ilgi katru mēnesi iemaksā konkrētā patversmes kontā, vienmēr ziedojot vienu eiro. Ir daudz cilvēku, kas ir gatavi dot. Dzīvnieki šajās patversmēs nekad netiek iemidzināti; viņi visu mūžu dzīvo no maizes.
Indra uzsvēra, ka liela daļa kucēnu nonāk patversmēs, jo nelegāli audzētāji pārdod suņus Austrumeiropas tirgum. «Paņemt dzīvnieku no patversmes, tas ir ļoti nopietns bizness, tas ir arī naudas jautājums, jo jāmaksā obligātais kompensācijas nodoklis, labklājības nodoklis, kas ir, ja nemaldos, 300 eiro. “teica Indra. Viņi ieradīsies mājā, ja uzskatīs par nepieciešamu, un pārbaudīs situāciju mājās. Ģimenes locekļi viens otru labi iepazīs. Viņi noteikti izskatīsies un dos priekšroku tiem īpašniekiem, kuriem ir privātmāja ar dārzu; viņi pievērsīs uzmanību tam, cik vecs ir īpašnieks, kāds ir viņu ģimenes stāvoklis un materiālie apstākļi. Tas viss tiek ņemts vērā, pieņemot lēmumu.
Tikmēr Norvēģijā Evitas ģimenē ir divi lieli, pūkaini draugi. Sieviete atzīmē, ka Norvēģijā ir ļoti stingri dzīvnieku labturības likumi, tāpēc maz ticams, ka kāds riskētu tos pārkāpt. «Latvijā pa labi un pa kreisi visiem iedod suņus, tad izmet un tad sit, pieķēdē un vēl kaut ko. Evita Berga ir sašutusi par bezatbildību, ko viņa saskata Latvijā. Es domāju, ka šajā valstī, ja jūs pārkāpjat likumu, jūs varat sagaidīt bargu sodu. Tas ir tāpēc, ka likums visiem Norvēģijā ir vienāds, un no tiem nav nekādu atkāpju. Man iedeva vienu suni Latvijā un otru Norvēģijā. Ja vēlaties iegādāties suni Latvijā un transportēt uz Norvēģiju, tad dzīvniekam jābūt vismaz četrus mēnešus vecam. Visām vakcinācijām un papīriem jābūt kārtībā ievešanai, un ir arī dažas šķirnes, kuras nevar ievest.
Ir dažas šķirnes, kuras varat iegādāties un kuras ir tikpat klātesošas kā tās. Latvijā var iegādāties jebkura veida suni, kādu vēlaties. Norvēģijā ir maz suņu šķirņu, pārsvarā medību suņi, jo norvēģi daudz dodas medīt mežos un kalnos. Mājdzīvnieki Norvēģijā netiek aplikti ar nodokli, atšķirībā no Vācijas. Lai arī veterinārārsta izmaksas šajā jomā ir augstas, Evitai ir gudrība iegādāties suņiem veselības apdrošināšanu. Šeit ir noteikumi, kurus nedrīkst pārkāpt, piemēram, suņu meitenes nevar sterilizēt. Zēni dažos gadījumos, bet viņiem tas ir kā ķīmiskā kastrācija. Jūs varat sterilizēt, piemēram, kaķus un suņus, bet jūs nevarat sterilizēt cilvēkus.
Ar likumu ir aizliegts turēt tādu suņu meiteni kā Evita, jo viņai ir kādas veselības problēmas. Ja mans suns sakodīs citu suni uz ielas vai kaut kur satiekoties, otrs saimnieks var vērsties policijā ar sūdzību, un mans suns var tikt apsmidzināts. To visu regulē ļoti stingri likumi. Pēc viņas pieredzes, pa ielām nerimsta ne suņi, ne kaķi. Šajā valstī nav nevienas dzīvnieku patversmes, par kurām viņa būtu informēta. “Te ir sludinājumu portāls, un viņi tos vienkārši atdod,” sacīja divu suņu saimniece. Uz ielām nav bezpajumtnieku suņu. Ja cilvēki nevar par tiem parūpēties, viņi tos atdod vai pārdod. Kas rada atšķirību cilvēku skatījumā uz mājdzīvniekiem? Dažās kultūrās suņiem un kaķiem tiek piešķirta cieņa, un to īpašnieki ir atbildīgi par viņu aprūpi. Taču citviet patversmes ir pilnas ar pamestiem dzīvniekiem.
