Agra bērnība (līdz 4 gadu vecumam)
Zīdaiņi šajā vecumā ir saistīti ar savu māti – viņa attiecības ar māti mainīsies līdz ar mobilitātes attīstīšanos, kamēr mātes attiecības ar zīdaini šajā laikā nemainās.
Bērnība (4-10 gadi)
Bērni kļūst par ziņkārīgām mācību mašīnām, viņi savāc, apkopo un eksperimentē ar visu uzņemto informāciju – galvenais dzīvē ir rotaļas. Bērni meklē paraugu, pēc kā tiekties (kādu cilvēku), apzinās savu piederību.
Pirmspubertāte (10-14 gadi)
Pirmais dzīves posms, kurā tiek radītas ilgtermiņa vērtības. Pirmspubertātes periodā cilvēks strādā pie balansa nostirpināšanas starp tagadni un nākotni, aktīvi meklējot jaunus paraugus, no kuriem mācīties, tajā pašā laikā atrodot “drošības ostu”.
Pusaudzis (14-19 gadi)
Šajā vecumā tiek pārrauta ļoti spēcīgā saikne ar vecākiem. Vecāki nomainās pret vienaudžu grupu. Šajā posmā pusaudzis pārbauda sevi, eksperimentē ar jaunām lietām, izveido skaidrāku priekšstatu par nākotni.
Individualitāte (19-23 gadi)
Veidojas pamati par mūzikas gaumi, apģērbu, partneri, personīgajiem uzskatiem par dzīvi. Cilvēks iemanto citas sociālās identitātes: darbinieks, vīrs/sieva, vecāks. Pieredze nomainās pret lietderību.
Alianse (23-30 gadi)
Mācīšanās posms pēc ilga konflikta perioda starp individualitāti un sociālajām identitātēm. Strauji sāk attīstīties sociālā mobilitāte.
Prakse (30-35 gadi)
Tā kā dzīve kļūst sarežģītāka, parādās nesabalansētas lietas. Nostaļģisks vecums, kurā tiek atsaukta atmiņā laimīgā bērnība, tiek pārdomātas dzīves vērtības – vairāk pievēršas tādām vērtībām kā uzticamība, noturība un drošība.
Novērtēšana (35-40 gadi)
Līdzīgs posms pusaudžu posmam – tiek vairāk domāts par savu individualitāti. No dzīves cilvēks “izmet” cilvēkus, kuri neiederas viņa dzīves pārliecībā, dzīves uzskatos.
Sevis apzināšanās (40-43 gadi)
Šī ir niansēta, pieredzējusi un izlabota 23 gadus vecās individualitātes versija. Atkarībā no tā, kas ir jāmaina, lai sevi “nolīdzinātu”, šis posms var būt vai nu vienkāršs vai pilnīgi dramatisks.
Pielāgošanās (43-50 gadi)
Mācību posma brieduma periods. Cilvēks ir atvērts jauniem piedzīvojumiem, jaunām dzīves ainām. Noturība un uzticamība ir augstākās vērtības.
Meistarība (50-55 gadi)
Nostaļģisks vecums, kurā paskatāmies atpakaļ uz savu dzīves taku. Dzīves rediģēšanas process ir ļoti straujš. Notiek atgriešanās pie pieredzes gūšanas posma.
Pārvērtēšana (55-60 gadi)
Identitātes atkārtota apzināšanās, saprotot, ka tagad viss, visticamāk, dzīvē darbojas ar maksimālo jaudu. Lielākās vērtības ir izpratne un drošība.
Atspoguļojums (60-65 gadi)
Šajā posmā sākas nozīmes meklējumi. Parādās jauna interese par jaunību, par filozofiju vai garīgo pasauli. Vērtība tiek meklēta pieredzēs – tādās kā ceļošana, neutilitārā mācīšanās un personīgā izaugsme.
Lasi vēl: Pensijas vecums – tas ir tikai kārtējais dzīves posms, nevis beigas
Atzīšana (65-70 gadi)
Izviedojusies jauna vērtību sistēma – produkti un prakse (gan materiāli, gan garīgi), kas neatbilst šīm vērtībām tiek “izmesti”.
Pielāgošanās (70-75 gadi)
Tas, kas “nestrādā” tiek aizmests prom, bet īpaša vērība tiek piegriezta tam, kas “strādā”. Brīvības sajūta, ko neesam jutuši kopš bērnības posma, ved mūs uz priekšu izmēģināt jaunas pieredzes. Nostaļģija šajā posmā nav vēlama.
Pieņemšana (75+ gadi)
Identitātes apliecinājuma un atzīšanas posms – cilvēks pieņem, ka dažas lietas atrodas ārpus viņa kontroles. Patiesā dzīves alga ir vērtības: mācīšanās, dalīšanās dzīves pieredzē ar citiem, paš-aktualizācija utt.
Avots: wisdompills.com
