Pārliecināta, noteikta nostāja būtiskos jautājumos ikvienam ir ļoti svarīga, tā darbojas kā atskaites sistēma apjēgtai un mērķtiecīgai rīcībai. Tomēr pastāv būtiska atšķirība starp kategoriskumu un pārliecinātu nostāju. Par to stāsta psiholoģe, psihoterapeite Aelita Beitika.
CITĀTS
Nenovērtē par zemu Nekā Nedarīšanu, vienkāršu pastaigu, klausoties visā, ko var dzirdēt, un ne par ko neuztraucoties. /Vinnijs Pūks/
Emociju enciklopēdija
– Kategoriski cilvēki savu attieksmi pret lietām un notikumiem pauž veidā, kas nepieņem citāda viedokļa pastāvēšanu, viņu neapzināta devīze: “Pasaulē ir viena taisnība, un tā ir manējā.” Komunikācijā viņi cenšas nepieļaut iebildumus, mēģina panākt piekrišanu, nereti arī pakļaušanos. Par kategoriskumu liecina ne tikai spriedumu saturs, bet arī ķermeņa poza un balss intonācija, kurā izskan uzstājība, pašpārliecinātība, pavēles, prasības. Kategoriskums atšķirībā no pārliecības par savu nostāju skar ne tikai globālus jautājumus, bet arī pilnīgi nebūtiskus dzīves sīkumus, par kuriem nebūtu vērts uztiept savu viedokli. Tādējādi kategoriskums saskarsmē nereti noved pie attieksmes, kur personu labāk redz ejam nekā nākam, kur viņu pacieš kā zobu sāpes, jo sarunā nav iespējams dialogs. Priekšnieks un arī kolēģis ar šādu rakstura iezīmi ir pastāvīga stresa avots. Kategorisks cilvēks saskarsmes partneri pret viņa paša gribu noliek klausītāja lomā, kurš nedrīkst apstrīdēt vai iebilst. Vairākkārt piedzīvojot šādu psiholoģisku diskomfortu, apkārtējie sāk vairīties no komunikācijas ar kategorisku saskarsmes partneri.
No kurienes rodas kategoriskums? Kāpēc kategoriski cilvēki uzspiež savus uzskatus, domas, pārliecību?
Mums katram ir vajadzīga skaidra un saprotama iekšēja atskaites sistēma, kas palīdz orientēties un saprast, kas ir labi, kas slikti, kas pareizi, kas nepareizi. Šajā iekšējas psiholoģiskas atskaites sistēmas attīstībā meklējami arī kategoriskuma aizmetņi. Bērnam pasaule kļūst daudz labāk saprotama ar pretstatiem, kad laba vai slikta vērtība jeb valences tiek piešķirtas dažādiem subjektiem un notikumiem, piemēram, vilks bērna saprašanā iegūst negatīvu, bet zaķītis pozitīvu vērtību, tātad viens kļūst labs, bet otrs – slikts. Pareizais pretstatā nepareizajam ir sākotnējā pasaules sapratnes sistēma, ko dēvē arī par melnbalto domāšanu. Tikai pieaugot cilvēks pakāpeniski saprot, ka visu nav iespējams savietot kategorijās “labs/slikts”, “pareizi/nepareizi”. Nereti audzināšanas vai traumatiskas emocionālas pieredzes dēļ daļa cilvēku iestrēgst melnbaltā domāšanā. Šie ļaudis sevi idealizē, bet citus devalvē jeb pazemina. Kategoriski cilvēki uztur sevī pārliecību, ka viņi ir labi, uzspiežot savu nostāju, attieksmi, viedokli. Ieraudzīt savā rīcībā trūkumus vai nepilnības viņi nespēj, jo tas sašūpotu trauslo ideālo jeb balto priekšstatu par sevi. Līdzīgi kā mazi bērni viņi ir egocentriski, visu uzmanību vēlas piesaistīt sev un gaida, lai apkārtējie to aktīvi atzītu. Viņi izjūt dusmas, bailes un kaunu, ja viņu viedoklis nav visnozīmīgākais. Tieši komunikācijā realizētā uzspiešanas taktika parāda, cik neiecietīgi viņi ir pret citu trūkumiem, bet akli pret savējiem.
FAKTS
Laulībā dzīvojošiem vīriešiem ir garāks mūžs un mazāk emocionālu problēmu nekā vecpuišiem, bet diemžēl sievietēm laulības veselību neuzlabo.
Avots:
