Pēc skolas beigšanas es devos uz koledžu. Tici man, es zinu, cik puiši var būt viltīgi un blēdīgi, daudz labāki par tevi. Esmu par to pilnīgi pārliecināta. Jo mamma man burtiski lasīja lekcijas par šo tēmu. Viņa gribēja, lai es rūpējos par sevi un nepakļaujos vīriešu valdzinājumam, iespējams, līdz četrdesmit gadu vecumam. Haha. Nav pārsteidzoši, ka es satiku savu līgavaini savā pirmajā gadā.
Mēs tikāmies ilgu laiku. Nedomājiet, es nebaidījos, ka mani vecāki uzzinās par Andreju. Dieva dēļ mēs neesam nekāda sekta. Tikai audzināšana un bailes par manu nākotni. Un jebkurā gadījumā es esmu jaunākais bērns un pat meitene. Pat brāļi vēlējās uzzināt vairāk par manu puisi, starp citu, viņi bija vieni no pirmajiem, kas par viņu uzzināja. Kopumā tas nebija pārsteidzoši.
Jau pirms kāzām es paziņoju saviem vecākiem, ka nevēlos lieliskus svētkus. Labāk ir paņemt šo naudu un doties atvaļinājumā kopā ar mīļoto. Ilgāk. Lai būtu patiesas pozitīvas emocijas, nevis uzspiesti smaidi viesiem. Tas ir racionāli, vai ne? Bet mamma, kā vienmēr, gāja pret straumi. Un tas būs apkaunojoši radinieku priekšā. Un tad es pati sev pārmetīšu, ka kleitā pat neesmu bijusi.
Tad arī mana māte gribēja satikt Andreja vecākus. Viņi dzīvo vienā lielā mājā, visi kopā. Andrejs arī man piedāvāja tur dzīvot, bet es atbildēju, ka padomāšu. Un ko, tur ir daudz vietas: trīs stāvi, katrai ģimenei atsevišķa virtuve, vannas istaba. Arī izeja ir atsevišķa, tāpēc šis nav tas gadījums, kad katru dienu būs jāredz vīra radinieki, vai pat jāgatavo viņiem ēst.
Lai kaut kādā veidā piekāptos mammai un līdz ar to saņemtu viņas piekrišanu, devos viņai pretī pusceļā. Viņa piekrita, ka mums visiem jāsēž kopā pie viena galda. Topošie radinieki, lai ko teiktu. Tētis arī piekrita, bet brāļi atteicās, teica, ka vienmēr piekritīs manam lēmumam. Viņiem paldies par to.
Noteiktajā dienā mēs ieradāmies ciemos. Visi noģērba virsdrēbes, pat nopirka dažas dāvanas. Mūs laipni sagaidīja, aicināja pie liela un dāsna galda. Vispār manas jūtas pamazām izklīda. Bet tas bija tikai sākums. Pēc tam lietas kļuva tikai sliktākas un sliktākas.
Visu vakaru sievastēvs jokoja un izklaidēja. Kopumā viņš uzvedās kā viesmīlīgs saimnieks. Bet vīramātei ir otrādi. Viņa izturējās kā izbijusies pelēka pele. Kad viņa atvēra muti, vīrs viņu tikai kritizēja un izsmēja. Un viņas bērni ar viņu uzvedās tāpat. Tāds murgs. Nu vismaz mans Andrejs nodarbojās ar bārbekjū un, lielākā mērā, vispār nebija redzams. Līdz sievastēvs atcerējās savu jaunāko dēlu un aicināja viņu pie sevis.
Viņš uzsauca tostu par mums, par mūsu stipro ģimeni un nākotnes izredzēm. Bet tad arī vīramāte gribēja pateikt vārdu un … Andrejs viņu pārtrauca. Viņš pārtrauca ne kaut kā neveikli, bet gan zinādams šo lietu. It kā viņš jau daudzreiz būtu darījis ko līdzīgu. Viņš pat nenoraustīja ne uzaci. Tad mamma piecēlās un teica, ka mums laiks doties mājās.
Vīratēvs, protams, sāka viņu atturēt, lūdza palikt utt. Bet tad tēvs atbalstīja manu māti. Viņš teica, ka viņam un mums visiem ir kauns būt kopā ar cilvēkiem, kuri tik ļoti neciena savu māti un sievu. Viņi negribētu man tādu pašu likteni. Tas nozīmē, ka viņi neatbalsta kāzas, un vispār ir pienācis laiks mums doties.
Sievatēvs gribēja sākt aizbildināties, bet tad padomāja un devās kaut kur dziļāk pagalmā. Andreja brāļi sekoja šim piemēram. Tikai Andrejs mani paveda malā un jautāja, kas notiek ar maniem vecākiem. Es atbildēju, ka mums jābrauc mājās. Mēs ar viņu parunāsim rīt, kad kaislības norims. Viņš piekrita, taču bija skaidrs, ka viņš ir pilnībā apmulsis.
Mājupceļā man neviens neteica ne vārda, tikai mamma jautāja, vai piekrītu viņu lēmumam. Es atbildēju, ka vajag padomāt. Nākamajā rītā es uzrakstīju Andrejam, ka man jāpaņem neliela pauze un jāizlemj, ko darīt tālāk. Jo kāzas ir nopietna lieta, un tām ir jābūt ideāliem apstākļiem.
Bet, godīgi sakot, es nezinu, ko darīt. Es mīlu Andreju un gribu būt kopā ar viņu. Bet tā aina viņa mājā… Es tiešām nevaru saprast, kāpēc viņi visi tā rīkojās ar viņa mammu, vai tas tiešām ir normāli viņu izpratnē? Ja es būt viņas vietā? Es to nevēlos sev, es to nemaz negribu. Bet izjaukt kāzas šī dēļ… Palīdziet, varbūt man vienkārši ir parasta paranoja pirms laulībām?