Medicīnisko procedūru laikā slimnīcā uzturējās kāda nepiederoša sieviete Enna Petija, kura bija pārģērbusies par medmāsu. Viņa nozaga meitenīti un aizveda tālu no dzimtās pilsētas – sākumā uz Konnektikutu, vēlāk uz Džordžiju.
Karlīnas vecāki darīja visu, lai meitu atrastu. Taču ne solītā lielā atlīdzība atradējam, ne daudzskaitlīgi sludinājumi un flaieri ar fotogrāfijām nepalīdzēja. Viņiem atlika tikai lūgties un cerēt, ka reiz viņi tomēr savu meitiņu atradīs.
Un pēc 23 gadiem tas patiešām notika, tikai nu jau pieaugusī meita pati atrada vecākus. Netija, tā viņu nosauca nolaupītāja, 16 gadu vecumā sāka šaubīties, vai viņa patiešām ir savu vecāku bērns, jo redzēja, ka nelīdzinās nevienam no radiniekiem.
Tieši tad viņa uzzināja, ka pati ir bērniņa gaidībās. Un, lai noformētu dokumentus, viņai vajadzēja iesniegt savu dzimšanas apliecinošību.
Jaunā sieviete bija pārsteigta, kad viņas “mamma” atteicās dot dzimšanas apliecību. Tad Netija sāka rakties “mātes” galda atvilknēs un kastēs, līdz vajadzīgo dokumentu atrada un aiznesa uz varas iestādi, taču tur izrādījās, ka dokuments nav īsts.
Kad Netija paprasīja savai “mātei”, ko tas viss nozīmē, viņa paskaidroja, ka īstā māte meitu esot pametusi.
Taču septiņus gadus vēlāk interneta saitē, kur ziņo par pazudušiem bērniem, Karlīna ieraudzīja savu bērnu dienu fotogrāfiju kopā ar bildi, kā šis bērns varētu izskatīties tagad. Viņa uzreiz piezvanīja uz policiju un Džojai Vaitai. DNS tests pierādīja, ka Karolīna patiešām ir Džojas meita.
Tā notika īstās ģimenes atkalapvienošanās. Pēc gariem 23 gadiem liktenis apbalvoja mīlošo vecāku ticību un cerību.
Avots: 
