Džuelai ir netipiska diagnoze- Body Integrity Identity Disorder (BIID) jeb ķermeņa Vese***as nesakritības traucējumi. Lielākajai daļai cilvēku tās būtu mokas un ļoti nepatīkams dzīves pavērsiens- kļūt aklam. Bet Džuelai ir šie traucējumi, kas cilvēkam liek domāt, ka viņa veselajam ķermenim ir jābūt bojātam.
Pirmo reizi, kad viņa iedomājās un domāja par redzes zaudēšanu, viņai bija tikai 6 gadi. Lielāka daļa šāda veida pacientu mokās ar līdzīgām domām ik dienu, bet reti kurš sper tik radikālu soli un padara sevi par invalīdu.
Džuela saka: “Es labprātīgi kļuvu akla, bet man nelikās, ka tā ir izvēle.”
Pirms 9 gadiem viņa pieņēma radikālo lēmumu, atteiktos no acu gaišuma. Viņa izpētīja metodes, kuras varētu to panākt un atklāja, ko izlietnes notekcauruļu tīrīšanas līdzekļi nav tik sāpīga metode, bet nodrošina rezultātu. Tas bija viegli pieejams un pēc divām nedēļām, gatavojoties šim notikumam kopā ar psihologu, viņa to izdarīja.
“Es apgūlos, viņš man apsēdās blakus un iepilināja manās acīs 2 pilienus ķīmijas. Es jutu, kā tā dedzina manu ādu un acis. Pēc pusstundas viņš mani aizveda uz Slim**cu, kur ārsti cīnījās par manu redzi,” stāsta Džuela. Viņa pamodās un varēja saskatīt televizoru, kas viņu ļoti sarūgtināja, bet pēc aptuveni 6 mēnešiem viņas redze pasliktinājās un pazuda pavisam.
Kamēr viņa kļuva par laimīgāku cilvēku, tikmēr visa viņas ģimene no viņas novērsās. Viņa bija piedzīvojusi periodu, kad viņa izlikās par aklu cilvēku. Šī doma viņai nekad nelika mieru.
Psihologs, kurš veica šo procedūru komentē: “Mūsu darbs ir samazināt cilvēku ciešanas, lai kādi būtu paņēmieni. Cita lieta ir tad, ja mēs apspriežam morāles normas- cik pieņemami ir tas, ka pilnīgi veselu cilvēku kāds padara aklu.”
Džuela atzīst, ka tagad viņa ir daudz laimīgāka, būdama akla un dalās ar savu stāstu, kā viņa pati ir atņēmusi sev redzi. Parasti cilvēki viņu par to nenosoda, bet drīzāk atbalsta un saka, ka tas ir iedvesmojošs stāsts.
Avots: mirror.co.uk