Gada sākumā es biju dziļā depresijā. Mana seja sabiedrībā rādija, cik es esmu laimīga, veiksmīga un pašpārliecināta, bet patiesībā biju no visa nogurusi, apnicis savs sašļukušais ķermenis, kurš nespēja funkcionēt. Jutos resna un partneris, ar kuru biju lolojusi nākotni, mani pameta. Jutos pilnīgi nevērtīga.
Es nespēju gulēt un šķita, ka vienīgais, ko varu izdarīt ir visu dienu raudāt. Visas savas draugu ausis biju pierunājusi ar saviem pārdzīvojumiem, es vairs nebiju patiesi gaidīts viesis draugu, paziņu kompānijās. Tad es izmēģināju un sapratu, ka fiziskas sāpes uz brīdi spēj apklusināt manas iekšējās sāpēs. Tas bija mans zemākais dzīves punkts.
Terapeiti, ārsti, mediķi man izrakstīja medikamentus, ieteica sportot, bet ieteikumi nesasniedza dzirdīgas ausis, jo, kā var domāt par vingrošanu, kad enerģijas tik tikko pietiek, lai no rīta izlīstu no gultas.
Tad manī kaut kas mainījās. Manī parādījās vēlme kustēties, iet uz priekšu, vienalga kur, cik ilgi un tālu. Sāku ar pastaigām parkā. Pēc pāris nedēļām ar staigāšanu vairs nepietika, vajadzēja sākt skriet. Skriešanas kedu uzvilkšana kājās bija kaut kas tāds par ko es labprātāk domāju un uz ko koncentrējos, nekā domāšana un mēģināšana sadzīvot ar savu depresiju un pašnāvnieciskajām domām.
Katrs solis, kuru esmu veikusi uz priekšu, ir solis tālāk prom no savām sāpēm. Solis tuvāk labākai pašsajūtai. Kad es jūtos kā niecība, es skrienu un man tas palīdz. Un es esmu pateicīga par to, ka skriešana mani atrada tajā brīdī, kad man to visvairāk vajadzēja.
Avots: theguardian.com
