– Anna, nopietni, es tevi saprotu. Ko tu lauzies? Mazbērni tevi aizvedīs līdz vilcienam, ienesīs vagonā, izkrāmēs mantas, tu nedaudz pakratīsies, bet jau rīt mēs tevi ar draudzenēm pārkrausim tevi ērtā taksī un nogādāsim uz īsto vietu. Ko tu saki? Kādi gadi? Nesapratu. Ne tie gadi? Tev pat nav jāceļas, Anna. Tevi paņēma, pārnesa, ielika, atkal paņēma, pārnesa un nolika. No rokas rokā, no rokas rokā un tu vairs neesi tur, bet šeit. Tavs uzdevums, Anna, ir ļoti vienkāršs: gulēt, dzert šampānieti un pa retai reizei dot kādu signālu citām klačiņām, ka tu vēl esi dzīva un gribi vēl papildus šampānieti.
Avots: www.adme.ru
