Sarunā ar Gazeta.ru suņa saimnieks skaidroja, ka nezaudē cerības: “Godīgi sakot, es gandrīz vairs neeju mājās, no rīta sēžu uz soliņa un viņu gaidu pie dzīvesvietas durvīm, bet viņa nav un nav. Mājās ieeju tikai ap sešiem septiņiem no rīta. Es ceru… Es lūdzu Dievam, lai viņi atdod suni. Es viņiem samaksāšu, esmu gatavs atdot puspensijas. Man taču neviena nav…”
Atmiņā par Janu viņam palicis tikai piekariņš, ko viņš nepaspēja pielikt apkaklei.
Meklējumos iesaistījās pilsētas brīvprātīgie. Viņi pārmeklēja pilsētu, braukāja pa tuvākajiem ciemiem. Bet pēc tam, kad šis stāsts nokļuva centrālajā presē, iesaistījās pat drošības dienesti. Arī pats Vladimirs savulaik 20 gadus kalpojis iekšlietu struktūrās. Diemžēl pūles nenesa rezultātus.
Nesen suņa saimnieks neieradās savā postenī. Uz zvaniem neatbildēja un pie durvīm nenāca. Un aprīļa sākumā viņa kaimiņi uzzināja skumju vēsti: Vladimirs ir aizgājis no šīs pasaules.
Viņa sieva jau mirusi, radinieki dzīvo citā valstī un uziet viņus būtu grūti.
Tad brīvprātīgie nolēma paši savākt naudu bērēm. “Ja kāds vēlas, var palīdzēt vectētiņa bērēm. Kaut ar nelielu naudiņu. Palīdzēsim vectētiņu apglabāt cienīgi. Viņš mums ir dārgs,” aicināja kāda no brīvprātīgajām.
Beidzot atbildību par bēru organizēšanu uzņēmās Krievijas iekšlietu struktūras. Bet brīvprātīgie baznīcā nesa sveces un apsprieda ideju uzcelt pieminekli suņa saimniekam Vladimiram, kas nu jau kļuvis pilsētā par simbolu saimnieka uzticībai savam sunim.
Avots: Gazeta.ru.
