Dziļas pārdomas, ar kurām reiz mums ir dalījies slavens dramaturgs Oskars Vailds… Un vai jūs piekrītat?
Nav taisnība, ka mīļošs cilvēks nevar jūs pamest! Var! Ticiet! Var! Viņš to izdarīs agri vai vēlu tajā brīdī, kad sapratīs, ka viņa attiecības ar Jums nenes viņam prieku un laimi, ka pilnīgi atdodoties Jums, darot un upurējot visu, lai būtu ar jums, viņš neko nesaņem pretim, ka Jūs radīsiet viņā vilšanos par to, ka tad, kad viņš jūs uzcēla uz pjedestāla, nepasniedzāt viņam rokas un pelnīti nenovietojāt viņu uz pjedestāla blakus sev… Bet tikai pateicoties viņam Jūs tagad stāvat uz šī pjedestāla…
Viņš zin, ka Jūs viņam neesat parādā, ka tas nav jūsu pienākums pacelt viņu līdz savam, viņa paša veidotam līmenim, ka jums nevajag viņa dēļ riskēt un upurēt pat pašu niecīgāko, tādēļ viņam ar laiku šādas attiecības kļūst neizturamas… Viņš Jūs pametīs tad, kad sapratīs, ka viņš Jums ir mazāk nozīmīgs nekā Jūs viņam… Viņš Jums neko nepateiks, viņš Jums pat nedos mājienu, Jūs pat nenojautīsiet… Jo prasīt par vienlīdzību, mīlestību vai par sapratni tomēr ir ļoti zemiski un muļķīgi… Viņš aizies klusi, neizdvešot ne skaņas, un kas ir visšausmīgākais – negaidīti… Un kas ir vēl šausmīgāk – ka šādi cilvēki nekad neatgriežas.
Avots: adme.ru