“Labākais veids, kā tikt no dusmām vaļā, ir dusmoties. Ja manī ir dusmas, tad jebkurš iemesls ir labs. Ko ar saviem komentāriem izdara otram, par to jau nedomā,” secina psihoterapeite Gunta Andžāne. Viņa arī uzsver, ka aizbraucējiem – atšķirībā no viņu kritizētājiem – ar pašapziņu viss ir kārtībā.
“Kas tad bēg? Tie, kuri var paskriet. Tātad tie, kuri tic, ka citur ir labāk. Tie ir par sevi domājoši, par bērniem domājoši. Viņi ir uz rīcību tendēti. Ja cilvēks ir depresīvs, ja vilšanās bagāža ir lielāka, viņš nekustēsies,” uzskata Andžāne.
Arī Anglijā mītošā Inese Ejugbo secina, ka jārāda proporcionāli stāsti – ja aizbrauc 10 un atgriežas viens, tad stāstus vajag tieši tādā proporcijā – 10 aizbraucēju un viena atgriešanās, lai ir objektīvi, nemelotu sev un pārējiem.
Valters Mitāns sociālajos tīklos secina: “Tā ir reāla dzīve, ka cilvēki joprojām aizbrauc. Labāk pievērt acis un tēlot, ka nekas tāds nenotiek?”
Bet Kristīna Blumberga secina – “Šis ir ļoti, ļoti skumjš stāsts. Nedomāju, ka šī ģimene negrib/neprot strādāt. Domāju, šai ģimenei ir piegriezies Saeimas savtīgums, Oligarhu izmeklēšanas komisija, Ļimončiks, shēmas, meli.”
To, ka pēdējo aizbraucēju vilni vada pārsvarā ekonomiski apsvērumi, apliecina Pasaules Brīvo latviešu apvienības (PBLA) un Eiropas Latviešu apvienības pārstāvji.
Eiropas Latviešu apvienības pārstāve Aira Priedīte norāda, ka pirmajā vietā ir darbs un darba samaksa.
Daļēji arī dzīves kvalitāte, bet tas pielīdzinās.
Lasi arī: Aizbraucējs: Valstij nebija intereses mani noturēt kā personību Latvijā
PBLA pārstāvniecības vadītājs Latvijā Jānis Andersons saka, ka tiem, kas aizbrauc uz neatgriešanos, ir vilšanās, un to ietekmē arī savstarpējās attiecības, arī attiecības ar darba devēju, jo Eiropā tādas nav iespējamas, tur ir citāds līmenis.
Visu rakstu izlasīt un sižetu nosaktīties vari portālā lsm.lv, spiežot ŠEIT
