Viņa ilgi neko neteica pat ģimenei un savam puisim, taču izaugums kļuva tikai lielāks, līdz 2014. gadā to vairs nevarēja noslēpt. Viņas puisis Deivids Makenzijs pārliecināja draudzeni doties pie ārsta, un pēc vairākām pārbaudēm viņai diagnosticēja sarkomu, jeb saistaudu vēzi. Pēc tam ārsti pateica, ka vēzis turpina izplesties un to var apturēt tikai ar kājas amputēšanu.
Viņa stāsta, ka nebija domājusi, ka tas būs tik nopietni, tāpēc jutās satriekta un nespēja pat parunāt. Vienīgais, kas palīdzēja tikt tam pāri, bija apziņa, ka Deivids vienmēr būs viņai līdzās.
Es katru dienu viņam stāstu, ka nevaru iedomāties, kā būtu tikusi galā bez viņa. Apziņa, ka vēlos pavadīt turpmāko dzīvi kopā ar viņu, bija tas, kas palīdzēja nepadoties.
Šerila pamanīja, ka pēdas iekšpusē sāk veidoties izaugums, kad viņai bija 15 gadu. Viņa domāja, ka to izraisījis saites plīsums, jo viņa nesen bija savainojusi kāju. Toreiz ārsts ieteica fizioterapiju, bet pēc tam izaugums tā arī nepazuda. Viņa tam vairs nepievērsa uzmanību un domāja, ka tas nav nekas nopietns, tāpēc vienkārši piecieta, ka tas tur ir.
Gadiem ejot, izaugums kļuva tikai lielāks un sāka sāpēt. Ja tas atsitās pret kaut ko, tad sāpes bija vienkārši neciešamas.
- gadā, kad viņa iepazinās ar Deividu, viņa neko neteica par izaugumu, jo bija neērti par to runāt. 2014. gada sākumā tas kļuva tik liels un sāpīgs, ka vairs nebija citas izvēles kā parādīt to.
Deivids jautāja, kas vainas manai kājai, un es atbildēju, ka tas bija saišu plīsums, bet viņš uzreiz saprata, ka tas ir kas nopietnāks. Tajā brīdī izaugums jau bija golfa bumbiņas lielumā.
Amputācija ir pēdējā iespēja uzveikt sarkomu, kas jau ir izpletusies. Agrākā stadijā vēl būtu iespējams izoperēt audzēju un saglabāt kāju.
Kad ārsti pateica, ka kāja būs jāamputē, viņa domāja, ka dzīve ir galā. “Es domāju, ka dzīve ir beigusies. Es ļoti ilgi raudāju, bet Deivids mani mierināja, sakot, ka mēs tiksim ar to galā.”
Šerila uztraucās, ka Deivids negribēs būt kopā ar sievieti ar vienu kāju, tomēr viņš zvērēja palikt. Deivids sarūpēja vēl vienu pārsteigumu, kad 2014. gada maijā izteica bildinājumu. Tas notika brīvdienu izbraukuma laikā Edinburgā. “Deivids nometās uz viena ceļa un teica, ka vēlas būt kopā ar mani līdz mūža galam, piebilstot, ka šis pārbaudījums mūs ir padarījis tikai stiprākus, un jautāja, vai es viņu precēšu. Es izplūdu asarās, un, protams, teicu – jā,” atceras Šerila.
Tikai dažas nedēļas vēlāk viņai tika veikta operācija, un pēc tam piecas dienas nācās pavadīt slimnīcā. Pirms operācijas viņa jutās mierīga, jo saņēma atbalstu no ģimenes un drauga, taču pēc tam jutās briesmīgi, un pat iestājās panika, saprotot, kāda būs turpmākā dzīve.
Viņa devās prom no slimnīcas ratiņkrēslā un uzsāka fizioterapijas kursu,bet Augustā jau ieguva kājas protēzi.
Ar laiku viņa samierinājās ar kājas zaudējumu un atkal sāka dzīvot ar pozitīvu attieksmi.
Šerila stāsta, ka ir daudz domājusi par to, vai būtu iespējams izvairīties no amputācijas, ja viņa būtu aizgājusi pie ārsta ātrāk, jo sākumā izaugums bija daudz mazāks. Tagad viņa ir samierinājusies ar notikušo un apzinās, ka nevar izmainīt pagātni, bet tikai domāt par nākotni. Turklāt viņa kopā ar draugu gatavojas kāzām un ir pozitīvi noskaņota pret dzīvi.
