Viktorija smagi strādāja ar lielu pašatdevi iesaistoties tajā, kas viņu interesēja. Tādēļ jauniete 2 mēnešu laikā zaudēja 10 kilogramus, iegūstot modes nedēļai nepieciešamo augumu. Lai panāktu šādu rezultātu, viņa dienā apēda vien trīs ābolus un dzēra gāzētu minerālūdeni, lai piepildītu kuņģi. Reizi nedēļā viņa uzņēma organismam nepieciešamās barības vielas, apēdot vistas gaļu vai zivs fileju.
Un viņas diēta darbojās. Lai arī viņa bija 1,77 metrus gara, viņa svēra tikai 47 kilogramus. Pēc modes nedēļas, viņu uz mēles vēlējās redzēt Parīzē, Milānā un Ņujorkā notiekušajās modes skatēs. Viņa pārstāvēja tādus populārus zīmolus kā Alexander McQueen and Miu Miu. Drīz vien viņa kļuva par vienu no 20 pasaulē pieprasītākajām modelēm.
Zem dizaineru apģērba un aiz glamūra žurnālu vākiem atradās jauna sieviete, kura cieta no anoreksijas.
Viktorija apraksta piedzīvotos saasinājumus: “Man bija ļoti vārgs pulss, osteoporoze, man nebija mēnešreižu un izkrita mati.” Starp modes skatēm viņa bieži vien zaudēja samaņu.
Absurdākais ir tas, ka Viktorija tika ievilkta pretrunu pasaulē. Par spīti tam, ka aģentūra vēlējās, lai jauniete būtu ārkārtīgi tieva, patiesībā viņiem bieži nācās apstrādāt bildes, lai padarītu Viktoriju apaļīgāku. Viņa apraksta smago pārdzīvojumu: “Viņi padarīja apaļīgākus manus vaigus un augšstilbus. Tur strādājošās meitenes droši vien teiks, ka es meloju. Viņas neko nedrīkst teikt, ja vēlas turpināt iesākto karjeru.” Viens no paņēmieniem, ko modeles izmantoja kritiķu apklusināšanai bija publiska uzkodu ēšana žurnālistu priekšā. Tiklīdz žurnālisti bija pametuši telpas, meitenes metās uz labierīcībām, lai atbrīvotu kuņģi no uzņemtajām kalorijām.
Pēkšņi Viktorija jutās apjukusi, depresīva un ieslīgusi bēdās. Šīs emocijas izraisīja bulīmija un vienīgā izeja, kuru viņa saskatīja bija pašnāvība. Pēc astoņiem modes biznesa ellē pavadītiem mēnešiem viņa mēģināja sevi nonāvēt. “Neviens nesaprata. Visi man teica, ka ir piepildījušies mani sapņi, patiesībā, es nekad agrāk nebiju jutusies tik nožēlojami,” viņa atzīstas.
Viktorija pielika punktu modeles karjerai un tagad, 23 gadu vecumā publicējusi grāmatu par modes biznesa aizkulisēm “Nekad nebūsi pietiekoši tieva. Supermodeles dienasgrāmata.” Viņa apraksta modes dizainerus kā indivīdus, kas pret modelēm izturas aizskaroši un uzskata viņas par drēbju pakaramajiem. Lūk, ko viņa atklāj par slaveno dizaineri Karlu Lāgerfeldu: “Viņš saka, ka “Chanel uzvalks neder sievietei ar krūtīm.” Bet visām sievietēm ir krūtis, tā dabā iekārtots. Kādēļ gan viņš nevar vienkārši izgatavot uzvalkus, kas der sievietes augumam?”
Viktorijas stāsts pamatīgi satricināja modes biznesu. Tika izdots jauns likums, kas aizliedz pārāk kārnām modelēm strādāt attiecīgajā industrijā. Jaunā sieviete brīdina jaunās meitenes, kuras sapņo par modeles darbu, viņa iesaka tām nekavējoties atteikties, tiklīdz kāds piemin pušplēstu vārdu par svara zaudēšanu. Viktorijai izdevās tikt pāri smagajam pārdzīvojumam. Tagad viņas svars ir vairāk atbilstošs garumam, Viktorija plāno atgriezties uz skatuves, šoreiz tā būs teātra skatuve.
Lasi arī: Aizaugušas bikini zonas nav iemesls, kādēļ vīrieši no mums aiziet. Arī liekais svars nav!
Tikai dažas modeles uzdrošinās aizskart šo sāpīgo tēmu. Ar daudzām tiek manipulēts un viņas pieņem nesamērīgi mazā svara sasniegšanu un uzturēšanu par normu, nekad neuzdrīkstoties atzīties tajā, kas patiesībā notiek šajā industrijā. Lai brīdinātu sabiedrību par modeles darba patieso seju, Viktorija nolēma dalīties ar savu stāstu, to publicējot.
