Te gan jāpiebilst, ka Egona un viņa sievas Ilzes pieredze eksotisko dzīvnieku audzēšanā ir liela. Pirms daudziem gadiem viņi deva pajumti trim pieaugušām vairāk nekā pusotru metru garām iguānām, kas saviem iepriekšējiem saimniekiem bija kļuvušas liekas. Nu jau pagājuši divi līdz trīs gadi, kopš, sasniegušas cienījamu vecumu, iguānas viena pēc otras devās uz citiem medību laukiem. Taču Toņu mājās terārijos joprojām dzīvojas dažādi ķirzakveidīgie – hameleoni, bazilisks, leopardgekoni. Arī karaliskais pitons Bonis ir, tā teikt, no vecajiem “Briežu” iemītniekiem. Bet Toņu ģimenes dzīvnieku ekspozīcija pēdējos gados papildinājusies ar četrām čūskām – vienu žurku čūsku un trim dažādām piena čūskiņām. Tūdaļ jāpiebilst, ka tās visas ir cilvēkiem nekaitīgas.
Vienā terārijā saritinājusies guļ žurku čūska. Šo radībiņu, kad tā vēl bija pavisam maza, iegādājusies kāda meitene. Meitene kļuva par studenti, aizbrauca uz Rīgu, atstāja čūsku vecākiem, bet tie negribēja nodarboties ar čūskas barošanu, kas nav pārāk patīkams process. Tad meitene lūdza, vai Egons viņas čūskiņu nevarētu paņemt savā aprūpē. “Briežu” saimnieks bijis ar mieru. Meitene ik pa laikam joprojām zvana, raksta un apvaicājas, kā klājas viņas mīlulei. Šobrīd tā sasniegusi 1,80 metru garumu, bet šīs čūskas var izaugt pat līdz 2,50 metriem.
Egons brīdina, ka patlaban žurku čūsku, kura iesaukta par Čuskinu, nav vēlams traucēt, jo tā maina ādu, tāpēc jūtas nevesela. Veco ādu čūskas nomet aptuveni reizi divos mēnešos. Savvaļā žurku čūskas ir sastopamas Indonēzijā un pārējā Dienvidaustrumāzijā. Vietējie ļaudis tās turot kaķu vietā, jo šīs čūskas čakli ķerot peles un žurkas. Egons gan pret šo nostāstu izturas skeptiski, jo žurku čūska spēj apēst vienu žurku vai peli nedēļā, un pārējā laikā uz grauzējiem pat virsū neskatās. Vai nu Dienvidaustrumāzijas iedzīvotāju mājokļos ir maz žurku, vai arī viņi tur daudz žurku čūsku, ar smaidu secina Egons Tone.
Trīs citos terārijos katrā mīt pa vienai koši svītrotai piena čūskai. Tās visas Tonēm uzdāvinājis kāds dzīvnieku kolekcionārs, kurš, ņemot vērā gadu nastu, vairs nespēja aprūpēt savu kuplo kolekciju. “Briežu” saimnieks stāsta – čūsku un varžu pasaulē košas krāsas parasti liecina par to, ka dzīvnieks ir bīstams. Bet piena čūskas šo principu izmanto, lai maskētos un aizsargātos. Lai gan piena čūsku ādas krāsojums ir līdzīgs ļoti indīgās koraļļu čūskas rotai, piena čūskas nekam lielākam par peli pāri nespēj nodarīt.
Piena čūsku dzimtene ir Dienvidamerika un Centrālā Amerika. Pirmajā mirklī var šķist, ka visas trīs piena čūskas ir līdzīgas, tomēr, ieskatoties labāk, var pamanīt, ka katrai no tām ādu rotā citāds raksts.
Visas šīs čūskas pārtiek no saldētām pelēm. Ar dzīvām pelēm un žurkām Latvijā dzīvniekus barot ir aizliegts. Viskaprīzākā ēdināšanas ziņā ir piena čūska ar iesauku Trubiņš, stāsta Egons. Ja Trubiņam iedod peli, kas tai šķiet par mazu vai par lielu, čūska atsakās no barības.
– Čūskas nav mani mīļākie dzīvnieki. Vienīgā no mūsu ģimenes, kurai ļoti patīk čūskas, ir meita Sandra. Bet tiem, kas vēlas iegādāties čūsku, atgādinu, ka vispirms ir jāsaņem atļauja to turēt. Pēc tam jāiegādājas terārijs, lampa, sildītājs un citi aksesuāri, kas maksā vairāk nekā pats dzīvnieks. Jāuzzina, kādi ir šīs čūskas paradumi, ar ko to jābaro. Galvenais – jāapsver, vai spēsiet šo radību uzturēt līdz tās mūža galam, ja tā izaugs vairākas reizes garāka. Jo iegādāties čūskas var, bet pārdot Latvijas likumdošana šobrīd neatļauj, – stāsta Egons Tone.
Avots: 