Tiesa, speciālisti apšauba tādu stāstu autentiskumu, apgalvojot, ka tajā gadījumā, ja arī mēnessērdzīgais miegā patiešām varētu aiziet līdz automašīnai, iesēsties tajā un varbūt pat to iedarbināt, viņš nekādā gadījumā nespētu ar to braukt, jo mēnessērdzīgajiem visi refleksi esot ievērojami bremzēti, un tādā situācijā mēnessērdzīgais acumirklī izraisītu avāriju, iespējams, pat nespējot izbraukt laukā pa garāžas durvīm… Bet, kā vēlāk redzēsim, tādi gadījumi ir bijuši.
Ļoti bieži mēnessērdzība novērojama bērniem, kas gan laika gaitā parasti pāriet. Visbiežāk bērni sāk ciest no mēnessērdzības īpašas trauksmes un spriedzes periodos, vienlaikus saglabājot psihisko veselību. Par pieaugušo mēnessērdzības iemeslu pagaidām pieņemts uzskatīt pārlieku lielu stresu, satraukumu, dažos gadījumos arī epilepsiju.
Taču gluži nesen mediķi secinājuši, ka mēnessērdzības attīstība ir cieši saistīta ar specifiskām dažu gēnu izmaiņām. Tieši mainīto gēnu aktivizēšana izraisa stāvokli, kas ļoti tuvs sava veida nervu sistēmas paralīzei, kura savukārt neļauj cilvēkiem iziet no miega stāvokļa. Tomēr pagaidām pētniekiem nav izdevies precīzi noteikt, tieši kuri gēni ir atbildīgi par cilvēka noslieci staigāt miegā un kādā veidā vispār šiem gēniem jātransformējas, lai tas tā notiktu. Tiesa, pēc virknes ļoti nopietnu pētījumu ar cilvēkiem, kuriem noteikta somnambulisma diagnoze, pētnieki guvuši pārliecību par to, ka šo parādību, pirmkārt, var dēvēt par slimību, otrkārt, – tā attiecināma uz ģenētiski nosacītām slimībām.
Starp citu, mūsdienu medicīna par mēnessērdzības iemeslu neuzskata Mēnesi, tomēr vienlaikus arī to pilnībā nenoliedz, jo, kā liecina novērojumi, tieši pilnmēness laikā mēnessērdzīgajiem sākas saasinājumi. Lai pasargātu mēnessērdzīgo no dažādām traumām, kuras var gūt pastaigu laikā miegā, mediķi iesaka jau laikus aprīkot mitekļu logus ar stiprām restēm, nekur neatstāt brīvi pieejamus elektrības vadus, stikla galdiņus, trauslas rotas lietas un tamlīdzīgus priekšmetus, kas var patrāpīties guļošā staigātāja ceļā. Visbeidzot – esot pat pieļaujams mēnessērdzīgo stingri piesiet pie gultas.
1987. gadā kanādietis Kens Pārkss dziļa miega stāvoklī izgāja no mājas, iesēdās mašīnā un ar to nobrauca 23 kilometrus līdz vietai, kur dzīvoja viņa sievas vecāki, atvēra durvis, iegāja iekšā un… nožņaudza sievastēvu un vēlāk arī līdz Nā*ei sadūra sievasmāti. Tad viņš turpināja bezmērķīgi staigāt pa dzīvokli, kamēr kaimiņi ievēroja, ka dzīvoklī naktī pārlieku ilgi deg gaisma un notiek kaut kāda aizdomīgi ritmiska kustība. Viņi vispirms zvanīja uz dzīvokli, taču neviens neatbildēja. Tad viņi izsauca glābšanas dienestu. Pārksu no mēnessērdzīgā miega atmodināja policisti. Tiesa saistībā ar izdarītajām Slep**vībām viņu attaisnoja, jo bija iespējams pierādīt, ka, atrodoties somnambuliskajā miegā, viņš absolūti nav apzinājies savu rīcību.
Austrāliešu pētnieks Neils Levi no Melburnas Lietišķās filosofijas un sabiedriskās ētikas centra saistībā tieši ar šo neticamo notikumu apliecināja, ka cilvēki tādā stāvoklī nevar būt atbildīgi par savu rīcību, tāpēc attaisnojošs spriedums šajā gadījumā esot taisnīgs.
Savukārt cits austrāliešu miega problēmu speciālists Pīters Bjūkenens presei pastāstījis ne tik drūmu un savā ziņā pat visnotaļ pikantu stāstu par to, ko piedzīvojusi kāda no viņa pacientēm. Šī precētā vidēja vecuma kundzīte mēdza miegā naktī aiziet no mājām, lai stātos seksuālos kontaktos ar pirmo svešinieku, kurš to vēlējās. Protams, pēc pamošanās viņa neko neatcerējās par saviem nožēlojamiem gadījuma rakstura sakariem. Un to vispār atklāja viņas vīrs, kurš, reiz negaidīti pamodies nakts vidū, neatrada gultā līdzās sievu, tāpēc devās viņu meklēt, rezultātā pārsteidzot viņu dārzā kaismīga seksuāla akta laikā ar abiem laulātajiem pilnīgi svešu vīrieti.
Profesors Bjūkenens atzinis, ka lielākajai daļai cilvēku vienmēr ir ļoti grūti noticēt tāda veida izdarībām, kas notikušas bezapzinīgā mēnessērdzības stāvoklī. Padziļināti klīniskie pētījumi esot apstiprinājuši, ka šī konkrētā paciente itin nemaz nebija nimfomāne, pat ne savās visslepenākajās domās, bet gan patiešām ļoti smagā un neparastā formā sirgusi tieši ar somnambulismu.
Tostarp ir zināms, ka pagaidām pētnieki un mediķi nespēj piedāvāt kardināli jaunas metodes, kā varētu ārstēt mēnessērdzību. Konstatēts vienīgi tas, ka visbiežāk sastopamais faktors, kas pieaugušajiem izraisa mēnessērdzību, ir stress. Kā arī tas, ka parasti pieauguša cilvēka ieslīgšanu somnambulismā ievada bieži miega traucējumi, kas galvenokārt izpaužas kā nemotivēta pamošanās nakts laikā trīs četras reizes un nemitīga runāšana miegā. Proti, ja cilvēkam parādās tādi simptomi, tad, lai iespējami laikus izvairītos no vissliktākā scenārija, nepieciešams nekavējoties vērsties pie kvalificēta neiropatologa.
Avots:
