Attiecības ne pavisam nav vienkāršas – nav nekāds brīnums, ja jau izdodas tikai 50% laulību.
Viena no attiecību sagraujošakajām lietām ir kļuvusi greizsirdība. Tā ir kā slimība, ko praktiski nav iespējams izārstēt, ja vien pie tās netiek strādāts pastiprināti.
Maza greizsirdība nevienam neko ļaunu nenodara – mazās devās tā pat ir veselīga, citādāk var sākt likties, ka partnerim “nospļauties”, tomēr greizsirdība, ko ir izraisījis krāpjošs partneris – tas gan var kļūt par pamatīgu sarkano karogu.
Cilvēkiem, kuri, neskatoties uz partnera poligāmisko tieksmju atklāšanas, tik un tā tā ir palikuši ar viņu kopā, ir sarežģīti atgūt uzticību. Viņiem kaut kur dziļi zemapziņā tomēr būs saglabājies “krāpa vienreiz, krāps vēl”.
Protams, ir arī cita nostāja – visi pieļauj kļūdas, mums vienkārši būtu jāiemācās piedot un aizmirst. Tomēr, vai tas tiešām ir tas gudrākais padoms? Balstoties uz jaunu pētījumu, kas ir publicēts žurnālā “Dabas neirozinātne” (“Nature Neuroscience”), atklājies, ka idioma “krāpa vienreiz, krāps vēl” ir diezgan ticama.
Pētījumā tiek apgalvots, ka katru reizi, kad cilvēks melo, viņu vainas apziņa par nodarīto samazinās. Tātad – ja partneris tevi jau kādu reizi ir krāpis, ir pamatotāks iemesls ticēt, ka tas notiks atkārtoti. Un vēl, un vēl… Tagad visa tā šķiršanās lieta nešķiet tik traka, ne?
Tātad – kā zinātnieki šo visu ir atklājuši? Viņi pētīja smadzeņu daļu, zināmu kā amigdala jeb smadzeņu mandeles, kas atbild par negatīvu reakciju brīdī, kad cilvēks melo. Atklājās, ka katru atkārtoto reizi, kad cilvēks nebija atklāts, reakcija pavājinājās.
Lasi vēl: Viņš pieķēra savu savu sievu krāpšanā – tas, ko viņš publicēja internetā, ir PERFEKTI!
Tika atklāts, ka ar katru reizi, kad cilvēks melo, viņa negatīvās izjūtas par nodarīto ir mazinājušās. “Vieglākos vārdos, katru reizi, kad cilvēks krāpj vai dara ko citu negodīgu, smadzeņu vainas apziņa samazinās,” rakstīts pētījumā.
Pētījuma līdzautors Nīls Garets turpina:
Ideja ir tāda, ka, kad cilvēks krāpj pirmo reizi, viņš par to jūtas slikti, bet nākamajā reizē mēs jūtamies maziet mazāk slikti, un tā tas tikai turpinās. Principā tas, kas mūs attur no krāpšanas, ir mūsu emocionālā reakcija uz to, tomēr pielāgošanās process samazina šo reakciju, diemžēl “atļaujot” mums krāpt vēl un vēl.”
Tie cilvēki, kuri krāpj neskaitāmas reizes, visticamāk, jau sen ir pieraduši pie tā un vairs neizjūt nekādu vainas apziņu par savām darbībām.
Nerunājot vairs par amigdalu, cilvēkam ir hormons vazopresīns, kas spēlē tiešu ietekmi tajā, vai cilvēks varētu krāpt. Līdzīgi kā mīlas hormons oksitocīns, vazopresīna hormons ietekmē uzticību, pievilkšanos, empātiju un sociālo saskarsmi.
Pateicoties zinātnei, mēs tagad zinām, ka “krāpējiem” ir ļoti grūti no tā atturēties. Kā nekā – leopards nekad nemaina savus plankumus.
Avots: viralthread.com
