Andrejs ienīda savu mammu. Viņa bija pārāk veca, puisis no viņas kaunējās – viņam pašam bija tikai 17!

Andrejs jau kārtējo reizi nenakšņoja mājās. Viņš ieradās tikai no rīta un līdzās tam kliedza un skandalēja ar māti, kura to vien darīja, kā mēģināja viņu nomierināt.

Andrejs neslēpa to, ka viņš kaunas par savu mammu. Viņam bija tikai 17 gadu, pusaudzis. Bet viņai jau 60, viņai jau vajadzēja būt vecmāmiņai.

Savulaik bērnudārzā gadījās, ka tad, kad mamma ieradās viņu paņemt no dārziņa, visi domāja, ka viņa ir puiša vecmāmiņa. Bet pēc tam visi pierada. Bet viņš pats gan nevarēja. Un jo vecāks viņš kļuva, jo vairāk viņu kaitināja, ka viņam mamma ir jau veca.

Jau pusaudžu vecumā viņš gandrīz katru dienu strīdējās ar mammu. Viņš visu laiku mēģināja viņu provocēt un pēc iespējas vairāk sāpināt. Nu viņš neprasīja viņu dzemdēt tādā vecumā, un turklāt bez vīra.

No rīta atgriežoties mājās, Andrejs vēlējās tikai paņemt vajadzīgās lietas un pēc tam atkal doties izklaidēties ar draugiem. Mammas dzīvoklī nebija, visticamāk bija aizgājusi uz veikalu.

Lasi arī: Cilvēki nesaprata, kāpēc viņš pirka garāžu pilsētas centrā, ja viņam nav pat dzīvoklis

Te pēkšņi kāds klauvēja pie durvīm. Atverot durvis, kaimiņš uzreiz Andrejam ar kulakiem virsū metās. Viņš viņu nosauca par nepateicīgu kucēnu un paziņoja, ka viņa mamma tagad ir slimnīcā smagā stāvoklī. Un tā ir puiša vaina, jo viņš viņu tik tālu noveda. Bet viņa taču viņam dzīvību izglāba.

Kaimiņš pastāstīja, kā daudzus gadus atpakaļ viņa atrada Andreju uz ielas. Viņam bija 2 gadiņi, viņš staigāja pa ielām saplēstā apģērbā un pilnīgi netīrs. Viņa nepagāja garām, bet paņēma puisēnu pie sevis.

Mājās viņa izsauca policiju, bet puisēna vecāki tā arī netika atrasti. Un viņa nolēma puisēnu adoptēt. Cik gan daudz viņai toreiz nācās pārdzīvot. Visiem kaimiņiem tika prasīts sniegt sievietes raksturojumu, lai viņai zēnu atdotu.

Bet viņš tagad ņēma un noveda šo svēto sievieti līdz infarktam.

Kaimiņš vēlējās puisim iesist pa seju, bet tad atcerējās, ka muļķus nesit un aizgāja.

Kolīdz aiz kaimiņa aizvērās durvis, Andrejs apsēdās uz krēsla un apraudājās. Kāds gan viņš bija idiots! Vienkārši ņēma un apvainoja pašu dārgāko cilvēku, kas viņam izglāba dzīvību. Bet visu vēl var labot, vēl nav par vēlu.

Viņš kā lode aizlidoja uz slimnīcu un asarām acīs lūdza medmāsu viņu ielaist pie mammas.

Lasi arī: Tadžikistānietes. Pašas skaistākās Austrumu sievietes

Sieviete slimnīcas gultā nebija pārsteigta, viņa ļoti priecājās un apkampa savu dēlu. Viņš lūdza viņai piedošanu un saprata pašu galveno: nav svarīgi, cik tavai mammai ir gadu, galvenais, ka viņa ir un ir dzīva!

 

Avots: TOP

COMMENTS

Leave a Comment