Pēc tam cienāja ar pagatavoto zēnus. Viņiem darbmācība notika atsevišķi, skolā bija neliela darbnīca ar darbgaldiem, bija arī kravas automašīna.
Vecāko klašu zēni tika apmācīti braukšanā un līdz skolas beigām nokārtoja eksāmenu. Kad jauniešiem palika 18 gadu, viņiem jau tika piešķirtas tiesības, kuras viņi varēja sākt izmantot.
Lasi arī: “Bet kā izskatās tētis?” – kā izskatās pasaules skaistāko dvīņu tēvs
Papildus minētajiem darbiem bija arī obligātas tā sauktās sestdienas talkas, prakse skolas vietā un darbs kolhozos. Vidusskolā mēs gājām novākt cukurbietes, šajās dienās nodarbības skolā netika novadītas. Mums tās bija kā papildu brīvdienas, ko pavadāt kopā ar visu klasi. Priekam nebija robežu.
Un es domāju, ka visas šīs aktivitātes uz mūsu turpmāko dzīvi atstāja pat lielāku pozitīvo ietekmi nekā parastās mācību stundas.
Kā ir mūsdienās? Cik sarotu, mūsdienās bērni attiecībā uz fizisko darbu ir uz “jūs”! Tas ir labi vai likti? Ja godīgi nezinu – to redzēsim tikai nākotnē, kas no šīs paaudzes sanāks! Neņemos spriests! Bet par sevi varu pateikt – fiziskais darbs man iemācīja darba tikumu un daudz vērtības!
P.S. Un ko jūs domājat šajā sakarā? Kādai ir jābūt bērnībai?
[…] Bērnu darbs mūsu bērnībā. Mūs pieradināja strādāt, vai varbūt mūs ekspluatēja? […]
[…] Bērnu darbs mūsu bērnībā. Mūs pieradināja strādāt, vai varbūt mūs ekspluatēja? […]
Jau tagad meitieši nezin,kā vārīt zupu,čomi,kā iedzīt naglu!Lai neapvainojas tie nedaudzi,kuri to prot!Tendence!DRĪZ DZIMSTĪBU REGULĒS CAUR KOLBIŅĀM,ĒDĪS ŽELEJAS!
[…] Lasi arī: Bērnu darbs mūsu bērnībā. Mūs pieradināja strādāt, vai varbūt mūs ekspluatēja? […]