Dānijas karogs (Danneborgs) ir viens no vecākajiem nacionālajiem karogiem pasaulē. Atbilstoši leģendai tā vēsture iesākas ar laiku, kad dāņu krustneši karaļa Valdemāra Otrā vadībā karoja ar igauņu pagāniem. Cīņa turpinājās, igauņi varonīgi pretojās iebrucējiem un 1219. gada 15. jūnijā sapulcināja vienuviet visus savus karavīrus, kas pamatīgi pārsteidza iedomīgos dāņus. Bet igauņu apvienotā uzbrukuma laikā no debesīm pēkšņi esot nolaidies gigantisks asinssarkans karogs ar baltu krustu. Bēgošie dāņu krustneši to uztvēruši, sākuši saukt: “Uz priekšu, uz uzvaru zem krusta karoga!” – un beigās uzvarējuši izšķirošo kauju.
Nav nekādu noteiktu pierādījumu tam, ka Danneborgs parādījies jau tik agri. Tā pirmais attēls uzradās tikai 14. gadsimta otrajā pusē. Taču, iespējams, to patiešām jau 12. gadsimtā izmantoja kā kristiešu asiņaino krusta karu karogu. Ir arī versija par to, ka Danneborgs izmantots tāpat kā karogi teritorijās, kas robežojās ar Svēto Romas impēriju, uz lielākās daļas no kuriem atveidots balts krusts uz sarkanā vai otrādi.
Debesu zīmju liecinieki bijuši arī mūsdienu cilvēki. Viens no tādiem ir, piemēram, kosmonautikas pamatlicējs Konstantīns Ciolkovskis, kurš vēstījis par to, ko piedzīvojis 1928. gada 31. maija vakarā ap pulksten astoņiem.
Viņš izgājis uz slēgta balkona ar skatu uz saulrietu. Vēl bija pietiekami gaišs, bet mākoņains. Pēkšņi pie paša apvāršņa viņš ieraudzījis vienu otram līdzās horizontāli izvietotus burtus: Ч А У. Bija skaidrs, ka tas ir mākoņu veidojums. Burti pamazām mainīja savu formu, lai gan joprojām saglabājās pārsteidzoši pareizi. Bet interesanti – ko gan nozīmē šis vēstījums? Zināmajās valodās vārdam “ЧАУ” nav nekādas jēgas. Tad ienāca prātā šos burtus izlasīt kā latīņu burtus, un sanāca “РАЙ” (paradīze – krievu val.). Tam jau bija kaut kāda jēga. Turklāt zem mākoņu burtiem debesīs vīdēja kaut kas līdzīgs plāksnei jeb pat kapakmenim…
Ciolkovskis visu sapratis tā, ka pēc nāves ir gals visām mūsu mocībām, proti, tas, ko viņš centies pierādīt savā darbā “Visuma monisms”. Tādējādi, visdrīzāk, pašas debesis apstiprinājušas viņa pieņēmumus. Taču… kā gan mākoņi spēja izveidot tik precīzas formas. Ciolkovskis atzinis, ka savu jau 70 nodzīvoto gadu laikā nekad nav cietis no halucinācijām, nav lietojis alkoholu un nekādas uzbudinošas vielas, pat nav smēķējis.
Kad viņš atgriezies uz balkona, burtu debesīs jau vairs nav bijis. Tuvumā arī nebija neviena cita cilvēka, ar kuru varētu salīdzināt novērojumus. Ciolkovskis vēl nodomājis, ka “ЧАУ” angļu valodā varētu būt izrunājams kā “rei”, kas ļautu attālināti domāt, ka dzīves noriets (nāve) piešķir izziņas gaismu (staru). Bet tās jau tikai interpretācijas…
Taču dīvainākais ir tas, ka šis Ciolkovska novērojums vēlāk guva dokumentāru apstiprinājumu. 1990. gada 2. decembrī Kazahstānas meteorologi fototelegrāfā ierakstīja datus no amerikāņu pavadoņa, un, viņiem par lielu pārsteigumu, mākoņu pārrāvumā virs Kaspijas iezīmējās gigantiski burti. Un situācija ar to izlasīšanu bija tāda pati, kā to aprakstījis Ciolkovskis: bija trīs burti, un, ja skatījās no ekvatora puses, tos varēja izlasīt kā latīņu burtus “JVL”, bet, ja skatījās no pola puses, tad – kā krievu “ГЛС”.
Kazahu meteorologi sazinājās ar uzbeku kolēģiem, un viņi apstiprināja – viņu uzņēmumos vērojama tā pati aina. Visi nodomāja, ka kaut kas nav kārtībā ar amerikāņu aparātu, taču tā tas nebija. Arī padomju pavadoņa Meteor–3 uzņēmumos bija redzams tas pats!
Šajā reizē šiem burtiem neizdevās piemeklēt nekādu puslīdz saprātīgu skaidrojumu. Taču meteorologi atcerējās, ka 1989. gada 15. oktobrī debesīs virs Rostovas apgabala Saļskas parādījies vesels zīmju un ciparu komplekss, ko vēlāk centušies atšifrēt daudzi pētnieki. Savukārt tajā pašā 1990. gadā 24. oktobrī virs Krasnodoņeckas dzelzceļa stacijas debesīs parādījās četri gaiši kvadrāti ar liesmu mēlēm to iekšpusē. Kvadrātus debesīs iezīmēja it kā stari, turklāt kopumā veidojot lielu, melnu krustu. Tad tam visam līdzās parādījās cipari “2001″, kurus pa vidu sadalīja mazs degošs aplis un zīmes “?!”. Novērotāji pauduši, ka zīmju izmērs pārsniedzis 100 metrus. Turklāt aptuveni tajā pašā laikā kvadrāti un virkne jautājuma zīmju parādījušās arī debesīs virs Rostovas apgabala Saļskas.
Jāpiebilst, ka 1990. gads šajā ziņā vispār bija unikāls. Daudzās vietās virs tobrīd vēl esošās PSRS debesīs parādījās zīmes, figūras – tostarp arī cilvēku, kā arī matemātiski cipari un simboli. Varētu vēl varbūt saprast, ja tas viss būtu kaut kādā veidā saistīts ar padomju varas krišanu, puču un tautu nemieriem, bet tas tomēr notika tikai nākamajā, 1991. gadā. Un – ja jau kāds, kurš spēj izmantot “debesu ekrānu”, vēlas kaut ko tur pavēstīt, tad kāpēc gan neraksta skaidri un konkrēti, bet mālē tikai kaut kādas dīvainas zīmes? Iespējams, tieši tāpēc ufologi šīs 1990. gada debesu zīmes nodēvēja par “debesu poltergeistu”.
Avots:
