Tas pat nav manā garā – būt “citai” sievietei. Es domāju, ka neviena sieviete neizvēlētos būt tā, kura tiek saukta par laulības izjaucēju un, protams, daudzos ļoti spēcīgos lamuvārdos. Vienvārdsakot, es nekad nedomāju, ka iemīlēšos precētā vīrietī, bet tā notika.
Man tas prasīja tikai vienu smaidu un rokasspiedienu, lai tiktu nolemts mans liktenis. Džons bija jauniņais mūsu IT nodaļā, tādēļ mēs bijām kolēģi, tomēr pavadījām kopā diezgan maz laika. Mums nebija kopīgs ofiss, bet mēs laiku pa laikam viens otru redzējām gaiteņos un ātru sarunu laikā kafetērijā – šīs īsās sarunas pārvērtās garākās sarunās automašīnu stāvvietā – tā gada laikā mēs viens otru iepazinām. Mūsu attiecības nepārtraukti attīstījās.
Mēs jokojām un flirtējām, bet vienmēr ieturējām distanci. Es biju brīva, bet tikos ar kādu – man nebija nekādas intereses izjaukt laulību. Lai arī man bija bijušas ļoti daudzas attiecības, laulības izjaukšanas lauciņš bija vieta, kur savu kāju nevēlējos spert. Tur būtu tik daudz apjukuma un vienmēr sekotu līdzi doma, ka mūsu attiecību sākums būtu balstīts uz nodevību.
Lasi vēl: Ko strīdi (jā, strīdi!!) var iemācīt tev par jūsu attiecībām – konsultē speciāliste!
Tomēr laika gaitā mūsu radušās simpātijas vairs nevarēja palikt nepamanītas. Mēs rakstījām viens otram e-pastus, meklējām iemeslus, lai atrastos vienā ēkā.
Mani draugi mani atbalstīja, bet brīdināja par sekām. Mana ģimene vēlējās, lai esmu laimīga, bet negribēja lai es esmu “otrā izvēle”. Tomēr mana sirds zināja, ka esmu atradusi savu īsto – pēc daudzām sarunām mēs sapratām, ka jau mīlam viens otru. No tā brīža mēs kļuvām par to pāri. To, kuriem ir noslēpums. Kļuvām par cilvēkiem, par kuriem nekad nebūtu gribējuši kļūt. Pāris, kurš slapstās apkārt, runā pa telefonu ļoti agri no rīta vai arī ļoti vēlu vakarā. Normāliem pāriem satikšanās jau tā ir grūta, bet musm tas bija vēl daudz sarežģītāk.
Ne vienmēr jutos labi, zinot, kādos vārdos tieku saukta aiz muguras, lai arī zināju, ka tā ir taisnība. Tāpat es nebiju laimīga, kad jutu vajadzību paskaidrot un definēt mūsu attiecības.
Bet tomēr kā jau pāris, kas ir iemīlējies – mēs to visu ignorējām un skatījāmies tikai viens uz otru. Džons pateica sievai, ka vēlas šķirties un, paskatoties atpakaļ, sapratu, ka tā bija vieglākā šķiršanās, kādu vien es biju redzējusi. Viņi sadalīja savu naudu un mēbeles, vienojās par suņiem – un tad vienu rītu tiesnesis šķīra viņu laulību. Tā bija beigu un sākumu diena.
Lai arī kāda nebūtu bijusi apkārtējo attieksme, tagad pēc 14 gadiem mēs esam pārdzīvojuši kopā savu vecāku zaudējumus, četrus garus neauglības gadus, bailīgu un dārgu iekšējo apaugļošanu un kļūšanu par vecākiem skaistiem dvīņu puikām. Ir jauki tagad teikt, ka kopā esam gājuši cauri vētrām.
Dažkārt tā vienkārši notiek – ir slikts sākums, bet turpinājums ir brīnišķīgs. Es esmu ļoti laimīga!
Avots: www.womansday.com
