Mans mīļotais Jānis mani nodeva. Un tas ir pavisam vienkārši, it kā viņam tas būtu tikai sīkums. Es nezināju, ko teikt savam vīram. Nebija ne spēka, ne vēlēšanās lamāties un kārtot lietas. Es vienkārši paņēmu savu maku un izgāju no mājas. Aizgāju pie draudzenes, labi kārtīgi izraudājos.
“Un ko jūs domājat darīt tagad? Šķirties?” Ilze jautāja. Man ir bail pat domāt par šķiršanos. Bet kā gan varētu būt savādāk? Nav brīnums, ka saka: kur ir viena nodevība, tur ir cita. Kā es varu uzticēties cilvēkam, kurš krāpis ar kādu citu, tikai iegribas dēļ?
Es zināju, ka man ir vajadzīgs laiks, lai visu pārdomātu. Es paliku pie draudzenes veselu nedēļu. Jānis nāca katru dienu, gandrīz uz ceļiem, lūdzot, lai es runāju ar viņu. Viņš atnesa ziedus un dāvanas, it kā ar tiem varētu mani nopirkt. Pretīgi!
Un tad mana mamma uzzināja. Un tad manā dzīvē sākās īsts murgs. Viņa man piezvanīja un teica, lai es pat nedomāju par šķiršanos. Ar kuru gan tas nenotiek, vīrieši iet pa kreisi, tas ir normāli. Un viņa neļaus man iznīcināt ģimeni tik smieklīgas Jāņa kļūdas dēļ.
Mamma teica, ja es iesniegšu šķiršanās pieteikumu, tad neviens mani otrreiz neprecēs. Jo šķirtie nevienu neinteresē. Tāpēc man ir jāturas pie Jāņa, lai cik stulbi viņš darītu. Tas ir tik mīļi, ka mamma krāpšanos sauc vienkārši par stulbumu. Viņas vērtību sistēmā tas ir normāli, jo arī mans tēvs viņu nemitīgi krāpa. Un viņa izturēja, jo baidījās no cilvēku nosodījuma.
Bet es negribu būt kā mana māte! No otras puses, es pastāvīgi domāju, ka cilvēkiem ir tiesības uz otru iespēju. Varbūt tieši tā ir? Ko man darīt? Es esmu apjukusi..
Dzīves gudrība un redakcijas padomi
Neviens nav pasargāts no nodevības, kaut arī nejaušas. Vai vispār tā ir nejauša? Katra sieviete uz šo jautājumu var atbildēt pati. Tā vai citādi, Katrīnai ir taisnība: cilvēkiem ir tiesības uz otru iespēju. Varbūt viņai tiešām nevajadzētu iesniegt šķiršanās pieteikumu. Tomēr viņa nedrīkst ļauties mātes manipulācijām. Viņai visas problēmas ar vīru vajadzētu atrisināt tikai ar viņu vienatnē. Piekrītat?