Zināšanas nav vienīgais, ko skolēni un viņu vecāki mūsdienās sagaida no skolas. Svarīgi ir mācību saturu un zināšanas vairāk sasaistīt ar reālo dzīvi, mācību pieejā – pēc iespējas sniegt atbalstu katram skolēnam, veidot cieņpilnas attiecības starp skolotāju un skolēnu un labvēlīgu sociāli emocionālo vidi skolā. Vecāki kopumā ir apmierināti ar izglītības kvalitāti, taču vienlaikus viņu izpratne par savu lomu un gatavība iesaistīties bērnu mācīšanās atbalstā ir ļoti atšķirīga.
Šie ir tikai daži no secinājumiem skolēnu un vecāku aptaujā par pašreizējo mācīšanās pieredzi skolās Latvijā, ko 2018. gada otrajā pusē veica Skola2030, lai šos viedokļus izmantotu kā vienu no informācijas avotiem, pilnveidojot mācību saturu. Savas attieksmes, uzskatus un pārliecību aptaujā izteica 737 vecāki, kuru bērni mācās vairāk nekā 300 Latvijas skolās (1.-12. klasē), un 3304 skolēni no 327 Latvijas skolu pamatskolas (7.-9. kl., 64,2 %) un vidusskolas (10.-12. kl., 35,8 %) klašu grupām.
Aptaujā iegūtie viedokļi apliecina, ka “skolēniem, pabeidzot skolu, būs vajadzīgas ne tikai deklaratīvas zināšanas, bet kā dzīvot dzīvi”, – ar aptaujas secinājumiem iepazīstināja Edmunds Vanags, Skola2030 vecākais eksperts, Latvijas Universitātes Psiholoģijas nodaļas lektors, Mag. Psych., un Skola2030 mācību satura vadītāja Zane Oliņa, Ph.D., stāstot, kā aptaujas dati izmantoti, pilnveidojot mācību saturu un pieejas.
Secinājumi
Izglītības mērķis un saturs
1. Zināšanas vairs nav vienīgais, ko skolēni un viņu vecāki sagaida no skolas.
2. Nav nevajadzīgu mācību priekšmetu – jāmaina uzsvari mērķos un pieejā. Atbilstoši bērna interesēm jānodrošina apgūstamā satura “dziļums” un detalizācija.
Jautāti, kas palīdzētu uzlabot mācības, vecāki uzsver – skolā būtu arī jāmāca, kā zināšanas saistās ar dzīvi, un līdztekus vispārīgām prasmēm vairāk būtu jāapgūst ikdienas jeb sadzīves prasmes. Vecāki nosauc kritisko domāšanu, problēmu risināšanas spējas, loģisko domāšanu, kā arī lasīt, rakstīt un rēķinātpratību. Savukārt ar ikdienas jeb sadzīves prasmēm vecāki saprot spēju plānot, sadarboties kā ar vienaudžiem, tā arī ar pieaugušajiem, spēju veidot attiecības ar citiem, māku risināt konfliktus. Vecāki uzskata, ka ne mazāk svarīgas prasmes, kas būtu jāapgūst bērniem, ir pašregulācijas prasmes, ar to saprotot spēju vadīt savas emocijas, domāt par izaugsmi un vadīt uzvedību.
Skolēni līdzīgi vecākiem savās atbildēs norāda, ka vēlētos saprast, kā skolā iemācītās lietas saistītas ar dzīvi un palīdzēs viņiem nākamajā profesijā un ikdienā. Skolēni uzsver, ka skolā vēlas mācīties dzīvot pieaugušo dzīvi un to, kas tiem noderēs viņu nākotnē, nevis to, kas pieaugušajiem noderējis agrākos laikos. Ar to skolēni saprot, ka vēlas zināt un prast, kā plānot savu karjeru, kā plānot ienākumus un izdevumus, kā atbildīgi aizņemties, kā vadīt mājsaimniecību un veidot ģimeni, kā samaksāt rēķinus un kā uzvesties darba intervijā. Skolēni ar vispārīgām prasmēm saprot spēju pareizi un efektīvi domāt, spēju saprasties ar citiem cilvēkiem un veidot atbildīgas attiecības. Līdztekus vecāku nosauktajām tēmām skolēni min, ka tiem nepieciešamas zināšanas un prasmes par personīgo veselību – gan par pareizām fiziskām aktivitātēm, gan par rūpēm par higiēnu, gan pareizu uzturu, gan par to, pie kāda ārsta vērsties problēmu gadījumā. Skolēni min, ka vēlas skolā iemācīties saprast sevi, saprast citus un mācīties, kā audzināt bērnus. Skolēni biežāk nekā vecāki savās atbildēs norāda, ka vēlas mācīties skolā modernas zināšanas par informācijas tehnoloģijām un prasmes, kā tās lietot atbildīgi.
Z. Oliņa uzsvēra, ka aptaujā redzamais sakrīt ar jauno mācību satura piedāvājumu. Izglītības mērķi tajā ir paplašināti, un līdztekus zināšanām skolā ir paredzēts apgūt arī vispārīgās prasmes jeb caurvijas, izkopt vērtībās balstītus ieradumus, prasmi zināšanas lietot kompleksās situācijās. Ar uzsvaru uz kopsakarībām un starpdisciplinaritāti mazināts satura apjoms un sadrumstalotība. No konkrētiem ierosinājumiem vērā Ir ņemts ieteikums sociālās zinības mācīt integrēti, un ir būtiski mainīts mācību priekšmets “Mājturība un tehnoloģijas”, kuru vietā nāks “Dizains un tehnoloģijas” ar citu mācīšanās mērķi un saturu, kurā skolēns piedzīvo lietu tapšanas procesu.
Secinājumi
Mācību pieeja
3. Mācībām jābūt saistītām ar reālo dzīvi un skolēnu iesaistošām.
4. Mācībās liela nozīme ir cieņpilnām un atbalstošām skolēnu un skolotāju attiecībām un sociāli emocionālajai videi skolā.
5. Skolēni un viņu vecāki aktualizē lielāka personalizēta atbalsta nepieciešamību.
6. Vēlme mainīt uzsvaru no atzīmju izlikšanas par galarezultātu uz vērtēšanu kā mācīšanās atbalstu ikdienā.
7. Kopumā skolēnu apmierinātība ar skolu ir augstāka, ja skolotāji palīdz skolēniem ieraudzīt apgūtā nozīmību dzīvē un mērķtiecīgi atbalsta mācīšanos.
Sociāli emocionālā vide ir ļoti svarīga un viena no biežākajām tēmām skolēnu atbildēs, raksturojot to, kas traucē mācīties. Gandrīz katrs piektais skolēns norāda, ka viņam ir nepatīkami, ja skolotājs klasē paceļ balsi, kliedz, dusmojas. Jādomā, kā palīdzēt skolotājiem, lai uzlabotu klases klimatu.
Lielu uzsvaru savās atbildēs respondenti liek uz skolēnu un skolotāju savstarpējām attiecībām, paužot vēlmi – tām būtu jābūt cieņpilnām, līdzvērtīgām, sociāli emocionāli atbalstošām un uz izaugsmi vērstām. Pēc skolēnu domām, nav pieļaujama klasēs bieži piedzīvotā izsmiešana, pazemošana, savstarpēja salīdzināšana, kuru skolotāji, neko nepasakot, reizēm atbalsta. Vecāki uzskata, ka skolotāja kā mentora un iedvesmotāja loma klasē ir neatsverama, taču tai ir jāmainās no lektora pozīcijas uz sadarbību un aktīvu zināšanu apgūšanas pieeju. Vecāki saskata, ka, pastāvot līdzšinējai pieejai, skolotāji reizēm ir noguruši, un viņiem nepieciešams ievērojams atbalsts no skolas vadības, skolotāju palīgs klasē.
Vaicāti detalizētāk par mācību procesu, skolēni un vecāki līdzīgi savās atbildēs norāda vairākas, viņuprāt, veicamas izmaiņas. Skolēni un vecāki vēlas, lai jaunās zināšanas tiktu balstītas vairāk praktiskajās nodarbības, apgūstot to, kā jauno informāciju lietot, kādā kontekstā un ar kādu mērķi. Tādējādi zināšanas ne tikai tiktu apgūtas teorētiski un iekaltas kā agrāk, bet iegūtu arī praktisku nozīmi. Skolēni vairāk vēlas darboties ārpus klases, kustībā, ekskursiju un projektu veidā, savukārt vecāki papildina, ka vērtīgas būtu iedvesmas lekcijas, aicinot uz skolu nākotnes profesiju pārstāvjus, kā arī mācību formu dažādošana. Ne mazāk svarīgas būtu regulāras savstarpējās diskusijas un sarunas par nule gūtajām zināšanām, kas palīdzētu padziļināt izpratni un stiprināt pieredzi. Iespēja paust savu viedokli par uzzināto, pieredzēto – to skolēni vēlētos darīt ikdienā, ne tikai pildot pārbaudes darbus.
Saskaņā ar kvantitatīvajiem datiem vairāk nekā 70 % skolēnu uzskata, ka skolā iegūto varēs izmantot dzīvē, turklāt 2 no 3 skolēniem skolu uzskata par interesantu. Vienlaikus aptuveni 80 % skolēnu apgalvo – lai dabūtu labu darbu, skolā nav jāiet, kas, visticamāk, atspoguļo sabiedrībā esošu priekšstatu.
Personalizēta pieeja. Ievērojama tendence skolēnu atbildēs ir vēlme pēc personalizētas pieejas mācību procesā. Atbildes liecina, ka spējīgākie skolā bieži vien garlaikojas, bet tie, kam vajadzīgs ilgāks laiks, netiek mācībām līdzi, tiek steidzināti. Arī vecāki savās atbildēs pauž rūpes par to, ka viņu bērni nespēj pietiekami labi iemācīties zināšanas un prasmes, jo tie nesaņem pietiekošu atbalstu. Ar to vecāki saprot skolotāja iedziļināšanos konkrēta skolēna izaugsmē un atbilstošas palīdzības sniegšanu konkrētajā mācību posmā. Reizēm atgriezeniskā saite, ko saņem skolēns, nav pietiekama, lai vecāki skaidri saprastu, kas darāms, lai uzlabotu bērnu sniegumu un apgūtu iekavēto. Pēc vecāku domām, būtu nepieciešami skaidrāki “spēles noteikumi”, piemēram, mācību laikā būt informētiem par apgūstamajiem tematiem, laiku, kad paredzēts tos apgūt, tiem piekrītīgiem mācību materiāliem. Līdzīgi arī skolēni norāda, ka vēlas laikus saņemt skaidru atgriezenisko saiti par savu izaugsmi attiecībā pret apgūstamo saturu – kā par kļūdām, tā par sasniegto – , kas palīdzētu saprast, kas vēl jādara, lai sniegumu uzlabotu. Skolēni novēro, ka nereti skolotāji sniedz vispārīgus, uz kādu konkrētu klases līmeni orientētus vēstījumus, kas nav noderīgi nedz tiem, kuriem ir augstāki sasniegumi, nedz tiem, kuriem ir nepieciešams atbalsts.
Vērtēšana. Kopumā daudz ierosinājumu un kritikas skolēnu un vecāku atbildēs veltīts vērtēšanas sistēmai. Respondenti uzskata, ka nepieciešama caurspīdīga vērtēšanas sistēma ar iepriekš skaidri zināmiem kritērijiem. Vecāki norāda, ka viņiem bieži nav saprotami vērtēšanas kritēriji un viņi arī nespēj saviem bērniem paskaidrot, kāpēc konkrētajā mācību uzdevumā ir tāda atzīme. Savukārt skolēni izjūt, ka reizēm viņu centību un ieguldīto darbu vispār nenovērtē. Tādējādi skolēni un vecāki uzskata, ka vērtēšanas sistēmai būtu jābūt vispusīgai un tādai, kas orientēta uz personīgo izaugsmi, salīdzinot ar paša iepriekšējo sniegumu, nevis citiem klasesbiedriem. Skolēni norāda, ka vēlas, lai vērtētu arī viņu atdevi, ieguldīto darbu, attieksmi un centību, pat ja gala sniegums ir ar kļūdām. Ne mazāk svarīga ir laikus sniegta atgriezeniskā saite, jo vērtējums mācību posma beigās ir konstatējošs, taču nepalīdz kaut ko uzlabot. Tādējādi vērtējumiem pēc būtības būtu jābūt uz izaugsmi virzītiem. Skolēni vēlas, lai tiktu konkrēti analizētas viņu kļūdas, nevis nepamatoti kritizētas un peltas. Skolēni norāda, ka vēlas cieņpilnu, personiski nozīmīgu vērtēšanu, nevis publisku salīdzināšanu, kas liek izjust kaunu un mazvērtības sajūtu. Svarīgi, ka gan vecāki, gan skolēni norāda, ka jāmaina skolās ieskaņojusies uzskatu sistēma, ka kļūdas ir sliktas un peļamas, tā vietā domājot par kļūdām kā par iespēju uzlabot sniegumu, lai saprastu, ko varēja izdarīt labāk.
Kā norāda E. Vanags: “Pats galvenais – skolēni grib, lai viņi tiktu vērtēti, salīdzinot ar paša sniegumu un attieksmi. Un dažkārt labs vārds – “Paldies, tu esi centies!” – ir tas, ko skolēns visvairāk gaida.”
Īpaši aktualizēta neatbilstoša vērtēšanas mūzikā, vizuālajā mākslā, sportā un mūzikā, norādot, ka šajās disciplīnās ir vajadzīgs talants, lai iegūtu labu atzīmi.
Apmierinātība ar skolu. Kvantitatīvajā aptaujā, kurā tika mērīta skolēnu apmierinātība ar mācību procesu un tajā notiekošo, skaidri redzama nozīmīga sakarība starp to, kā skolotāji sniedz atbalstu un atgriezenisko saiti skolēnam, un to, cik ļoti skolēns vēlas iet uz skolu. Proti, jo skolotājs vairāk palīdz saprast skolēnam, kas viņam nepadodas, un rosina meklēt jaunus paņēmienus, kā arī rosina izteikt viedokli un nebaidīties kļūdīties, jo vairāk skolēni norāda, ka uz skolu dodas ar prieku un uzskata to par labu vietu, kur mācīties. Būtiski pieminēt, ka gan vecāki, gan skolēni savās atbildēs norāda, ka visas šīs iepriekš minētās lietas skolā daži skolotāji jau dara (taču ne visi), un, ja dara, tad dažkārt nesistemātiski un nepietiekami bieži. Aptaujas rezultāti arī liecina, ka skolēnu apmierinātība jeb vērtējums par skolā notiekošo kopumā ir relatīvi zemāks nekā vecākiem.
Komentējot aptaujā novērotās tendences par mācīšanās pieeju, Z. Oliņa, norāda: “Dati parāda vēlmi pēc mācīšanās pieejas maiņas. Jo vairāk skolotājs dara mūsdienīgas lietpratības izglītības virzienā, jo skolēni ir apmierinātāki ar skolu.” Tādēļ Skola2030 ietvaros ir sagatavots publiski pieejams metodiskā atbalsta materiāls “Skolotājs, kurš vada mācīšanos”, kurā formulētas šīs konkrētās skolotāja darbības un redzējums, kā to īstenot.
Z. Oliņa norāda, ka klašu lielums nav nozīmīgākais, kas ietekmē mācīšanās kvalitāti, bet svarīgi ir tas, ko skolotājs dara klasē, un nav tādu datu, ka mazākās klasēs būtiski atšķirtos rezultāti, tādēļ visās klasēs ir iespējams īstenot vīziju par katra bērna izaugsmi, atbalstu mācībās, – iespējams, sadalot bērnus mazākās grupās, piedāvājot skolotājam palīgu darbā ar bērniem, kuriem vajag vairāk uzmanības u. c.
Pilnveidotajā satura piedāvājumā izmaiņas paredzētas arī vērtēšanā ar uzsvaru uz tādu vērtēšanu, kas skolēnam palīdz mācīties, saprotot savas stiprās un vājās vietas. Ļoti būtiski vērtēšanā vienmēr iepriekš saprast skaidrus sasniedzamos rezultātus un tad vērtēt tikai to, kas ir iemācāms un mācīts. Arī mūzikā, sportā un vizuālajā mākslā – mācību priekšmetos, kuros paredzētas mācīšanās mērķu izmaiņas – jāvērtē tikai apgūstamās prasmes, nevis talanti. “Mēs nevaram vērtēt lietas, kas nav iemācāmas,” uzsvēra Z. Oliņa.
Secinājumi
Vecāku loma
8. Vecāku izpratne par savu lomu un gatavība iesaistīties bērnu mācīšanās atbalstā ir ļoti atšķirīga.
Lielākā daļa vecāku bija vienisprātis, ka viena no vecāku lomām ir nodrošināt bērniem papildu un interešu izglītību ārpus skolas. Tā, viņuprāt, palīdzētu nostiprināt skolā apgūto, kā arī saņemt to, kas skolā netiek mācīts, taču bērnu interesē. Ne mazāk svarīgi, kā uzskata vecāki, ir viņu loma, nodrošinot bērnu labjūtību, atbalstošu sociāli emocionālo vidi un ģimeni, kurā bērns var justies droši. Vecāki norāda, ka daudz labāk saprot, kas notiek skolā un ar viņu bērnu izaugsmi, ja regulāri uzklausa, iedziļinās un sarunājas ar saviem bērniem. Vecāki uzsver, ka formālu jautājumu vietā (“kā gāja?”) daudz noderīgāka ir patiesas intereses izrādīšana (“kā tu šodien juties?”) par to, kā bērns jūtas skolā, vai viņam ir klājies grūti un kā vecāks var palīdzēt.
Vecāki uzskata, ka līdz noteiktai robežai bērniem ir jāļauj kļūdīties, vienlaikus motivējot viņus tiekties uz sasniegumiem. Daudzu vecāku atbilžu vidū nav vienprātības par sniedzamo atbalstu pašā mācību procesā. Te vērojama viedokļu dažādība, gan paužot tādu, ka vecāks ir otrs skolotājs mājās, kurš palīdz apgūt klasē neapgūto, gan uzskatot, ka vecāks ir tikai atzīmju pārbaudītājs. Daži norāda, ka, redzot skolēna pārslodzi, dažkārt izpilda mājasdarbus vai projekta darbus viņu vietā. Starp šiem polārajiem viedokļiem ir arī tādi, kas uzskata, ka dažos priekšmetos vecākiem vairāk jāpalīdz, bet dažos tomēr jāpaļaujas uz skolas atbalsta sistēmu un iespējām iet uz papildu konsultācijām. Daļa vecāku norāda, ka dažkārt ir spiesti algot privātskolotājus, kas, viņuprāt, nav pieņemami, ja viņi maksā nodokļus.
Z. Oliņa uzsver – vecāku loma bērnu mācību procesā ir būtiska. Saņemtās atbildes uzrāda, ka vecāki ir gatavi iesaistīties, taču viņiem nav skaidrības, kā viņi var vai nevar ietekmēt skolas dzīvi. Līdz ar to skolai – ar savu vīziju, izglītības mērķiem, kā arī profesionālo skatījumu – būtu jākļūst par procesa vadītājiem sadarbības veicināšanā ar vecākiem, veidojot vienotu izpratni par sasniedzamajiem rezultātiem un piedāvājot veidu, kā atbalstu skolēniem sniegt.
Joprojām daudzi vecāki atbalstu mācībās bieži saprot ar mājasdarbu pildīšanu, taču, ja mājasdarbi kļūst par pamata mācīšanas metodi, tad tas visticamāk liecina par neefektīvi izmantotu mācību laiku un sekmē nevienlīdzību. “Tas nozīmē, ka tiem, kuriem mājās ir vecāki, kuri saprot tematu un kuriem ir laiks, būs labāks sniegums skolā, bet tā tam nevajadzētu būt,” piebilda Z. Oliņa. Taču ikviens vecāks tiek aicināts atbalstīt savu bērnu mācībās vismaz trijos veidos: 1) izrādīt patiesu interesi par to, ko bērns ir iemācījies; 2) uzturēt viņā interesi par mācībām; 3) proaktīvi iesaistīties skolas dzīvē, apmeklējot vecāku sapulces un sarunājoties.
Markuss Kozlinskis, Siguldas Valsts ģimnāzijas 12. klases absolvents:
“Ja skolēniem ir iespēja ietekmēt, ko mācīties, tas viņus ļoti motivē sasniegt savus mērķus. Skola ir vieta, kur var mācīties lietas, kas skolēnus interesē. Man ir vēlme mācīties un uzzināt kaut ko jaunu. To vēl vairāk nostiprinātu manu mērķu uzklausīšana un ieviešana mācību procesā. Bet tikpat labi mani motivē saskarsme ar skolotāju – viņa personība, viņa entuziasms, viņa viedums. Redzot, cik ļoti skolotājam rūp savs priekšmets, viņā ir kaut kas maģisks, un tu arī gribi paņemt no viņa vismaz zināšanu minimumu. Arī atzīmes ir bijis labs motivators mācīties, taču atzīmei ir jābūt kā mērinstrumentam, kas reprezentē apgūtās zināšanas, dod izpratni par to, kas vēl jāpilnveido, un pārliecību, ka temats ir apgūts. Tā kā nav skaidri definēti mērķi, par ko liek atzīmi, tad skolēni mēdz mācīties tikai uz ieskaiti vai kontroldarbu – tikai atzīmes nopelnīšanas nolūkā, kas nav pareizi.”
Tīna, Siguldas Valsts ģimnāzijas 11. klases skolniece, rudenī sāks mācīties 12. klasē:
”Ļoti svarīgi, lai bērni jau no mazotnes būtu iemācījušies, kā viņiem domāt, kā zināšanas izmantot dzīvē, lai vidusskolas posmā līdz ar atbalstu no skolotāja patstāvīgi varētu veikt visu uzdoto. Domāju, ka es esmu saņēmusi pietiekamu atbalstu, bet man ir klasesbiedri, kas varbūt gribētu vairāk. Svarīga ir vide un tas, kā viņi ir iemācīti, un brīdī, kad nezina, ko darīt tālāk, tad zaudē motivāciju mācīties.
Mani mācīties ir motivējuši atsevišķi skolotāji – tādi, kas ir teikuši: “Jā, tu vari!”. Tad mani sāk interesēt konkrētais priekšmets un tajā brīdī jūtu, ka tam jāpievēršas vairāk. Protams, arī vecākiem ir būtiska loma, viņi sniedz pamatu. Ar viņiem esmu dienu dienā, un viņi rāda piemēru. Ja no abām pusēm ir atbalsts – gan no vecākiem, gan no skolas –, tev saka, ka “Tu vari!”, tad arī visu spēj. Man ļoti palīdz, ka vecāki ļauj man pašai izdarīt. Es esmu pret to, ka vecāki ko paveic manā vietā, – viņi var palīdzēt, bet svarīgi ir, ka viņi ļauj pašam izdarīt un ka viņi paslavē. Vai arī pasaka, ko es varēju kaut ko pamainīt.”
Everita Varslavāne, Ropažu vidusskolas un Ogres tehnikuma skolēna mamma:
“Pētījums parādīja svarīgu lietu, par ko vecāki un skolotāji ikdienā domā, – kā bērnu motivēt. Un motivācija ir tajā, ka skolēns saskata jēgu tajā, ko viņš dara, un zina, kāpēc viņš dara. Brīdī, kad viņš ir sapratis, uz ko viņš iet, tad viņam ir arī motivācija mācīties, arī vispārizglītojošos priekšmetus, ne tikai tos, kas viņus interesē. Ko mēs kā vecāki varam darīt, lai palīdzētu? Pirmais ir sadarbība ar skolu un skolotājiem. Otra lieta, ko mēs ikdienā mēdzam aizmirst, ir runāt ar saviem bērniem – runāt par ikdienu, par to, no kurienes nāk nauda un kur tā paliek, stāstīt par savu profesiju. Trešā lieta, ko mēs kā vecāki varam palīdzēt, – meklēt un atrast informāciju, palīdzēt sagrupēt un izfiltrēt.”
Jānis Bukins, Siguldas Valsts ģimnāzijas fizikas skolotājs:
“Ir ļoti labi, ka mēs interesējamies par to, kas notiek skolās. To pašu es cenšos noskaidrot, runājot ar saviem skolēniem. Jo bieži tas, ko es kā skolotājs domāju, kas notiek stundās, nav gluži tas pats, ko skolēni par to domā. Tāpēc ir ļoti svarīgi sarunāties. Ja liela daļa skolēnu, kā parādīja aptaujas rezultāti, domā, ka skola ir laika izšķiešana, tad mums, skolotājiem, būtu jāsāk domāt, cik lietderīgi mēs pavadām laiku stundās. Tāpēc ir labi, ka ir šāda informācija, ka mēs redzam – viedokļi ir ļoti dažādi.
Daudzi skolēni savās atbildēs bija minējuši sadarbību kā svarīgu prasmi mācībās, taču sadarbība ir kritiski svarīga ne tikai skolēnu vidū, bet arī skolotāju vidū. Labākais veids, kā kaut ko mainīt, ir pašiem skolotājiem savā starpā sarunājoties. Ja viens skolotājs var kaut ko iemācīt, tad skatīties, ko cits var papildināt savos priekšmetos, pielikt savu perspektīvu. Ja mēs ejam kā skolotāju komanda kopā ar skolēnu komandu, tad mums viss izdosies.”
Pakāpenisku un pēctecīgu pārmaiņu īstenošana mācību saturā un pieejā vispārējā izglītībā Latvijā sāksies jau no nākamā, 2019./2020., mācību gada, sākot ar pirmsskolām. 2019. gada 1. septembrī stājas spēkā jaunās pirmsskolas izglītības vadlīnijas, ko valdība apstiprināja 2018. gada 21. novembrī. Pilnveidotais pamatizglītības standarts, kas nosaka, ko un kā mācīsies skolēni no 1. līdz 9. klasei, valdībā apstiprināts 2018. gada 27. novembrī, un skolotāji pēc tā sāks strādāt no 2020. gada 1. septembra. Pašlaik izskatīšanai Valsts sekretāru sanāksmē iesniegts vispārējās vidējās jeb vidusskolas izglītības standarta projekts.
Preses konferences video ieraksts par skolēnu un vecāku aptaujas Skola2030 Facebook lapā:
https://www.facebook.com/Skola2030/videos/330196317656737/
Aptauju finansēja Izglītības un zinātnes ministrija. Aptauju sagatavoja un rezultātus apkopoja ESF projekta “Kompetenču pieeja mācību saturā” (Skola2030) darbinieki. Aptaujā, kas tika īstenota tiešsaistē ar e-klases un MyKoob kontiem, tika iegūti gan kvantitatīvi, gan kvalitatīvi dati jeb atvērta tipa jautājumi, lai noskaidrotu pēc iespējas plašākas atbildes un respondentu viedokļus par mācību saturu, pieeju un vērtēšanu.
Informāciju sagatavoja Skola2030.