Pētnieki pauž, ka atbilde meklējama bērna attīstības posmu zināmā neatbilstībā, un tieši tāpēc šāda parādība ir krietni vien bīstama. Turklāt galvenokārt tā rodoties pašu vecāku vainas dēļ, tāpēc vispirms jāsāk pašiem ar sevi.
Katrā ziņā iemeslu nevēlēties mācīties bērnam var būt daudz. Pirmās tādas izpausmes var būt balstītas viņa negatavībā pakļauties apmācības programmu pamata prasībām. Ikvienam bērnam absolūti nepieciešami ir panākumi, un nevēlēšanās mācīties var būt cieši saistīta ar to, ka konkrētais bērns reti gūst labus panākumus. Citiem vārdiem sakot, viņam ir grūtāk gūt sekmes arī mācībās.
Iespējams, kļūda sakņojas jau pašā mācību iestādes izvēlē. Piemēram, var izrādīties kļūdaina izvēle bērnu nosūtīt kādā profilētajā mācību iestādē, kas piedāvā sarežģītākas mācību programmas ar ļoti blīvu noslogojumu. Bieži vien tādos gadījumos problēma atrisinās, nomainot izvēlēto mācību iestādi. Bērns, nokļūstot vienkāršākos apstākļos, sāk pakāpeniski gūt sajūtamus panākumus, kas viņu iedvesmo turpmākai rīcībai.
Vēl viena problēma var būt arī vāji attīstītās bērna spējas mācīties patstāvīgi, viņam it kā saglabājas dabiskā vēlme mācīties, taču viņš nezina, kā šīs savas vēlmes īstenot. Un tieši tad visvairāk vajadzīga vecāku palīdzība. Un, šķiet, viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc bērns izrāda pretošanos apmācībai skolā, ir izveidojušās viņa saspringtās attiecības ar vienaudžiem un klasesbiedriem. Katrā ziņā pieaugušie ne gluži vienmēr spēj saskatīt bērna problēmas viņa saskarsmē ar apkārtējo pasauli, tāpēc ir ļoti būtiski sākotnēji laikus to visu pamanīt un sekmēt tāda veida konfliktu novēršanu.
Avots:
