Anijas vecāki ir apzināti cilvēki, lai gan viņi bija nedaudz apmulsuši, bet viņi svētīja jaunos un piekrita laulībai. Tikai ar Dzintara māti sākās pārpratumi: vai nu izcēlās mātes greizsirdība, vai arī viņai vedekla nepatika, taču viņa skaidri pauda savu nepatiku no laulības dienas. Rezultātā vedēji sastrīdējās.
Jaunlaulātie vispirms dzīvoja kopā ar vecākiem, pēc tam īrēja dzīvokli. Līdz ar mazuļa piedzimšanu jauna pāra dzīve kļuva sarežģītāka, visam nepietika naudas, tad izšķīrās, tad atkal bija kopā. Šādas saspringtas attiecības jaunajā ģimenē radīja nepatīkamu iespaidu uz vīramāti par jauno vedeklu, un viņai atklāti nepatika Anija. Kad atkal iestājās pamiers, jaunietis dzīvoja pie sievas vecākiem. Bet Dzintars gribēja dzīvot atsevišķi un lūdza vecākiem atļauju ievākties viņu tukšajā dzīvoklī, uz ko māte viņam teica: “Dzīvo, tikai bez viņas!”
Vecmāmiņas raksturojums
Danielu, tā sauca viņas mazdēlu, viņa arī ilgu laiku neatzina. Kādu nedēļas nogali tā bija jauka diena, un Anija pastaigājās ar savu mazuli pa parku. Kamēr mazulis mierīgi gulēja, viņa ripināja ratus uz priekšu un atpakaļ pa galveno aleju. Skatās – iet pretī vīramātei. Vedekla gribēja sasveicināties, bet akmeņainā sieviete gāja garām un pat neieskatījās ratos, lai apbrīnotu mazdēlu. Anija klusēja, bet sirdī viņa turēja ļaunu prātu.
Mēnesi vēlāk, kad jaunieši ciemojās pie Dzintara vecākiem, Anija pamanīja, ka viņas vīramāte veica interesantu darbību: vecmāmiņa, turot rokās sava dēla mazuļa fotogrāfiju, noliecās pie mazdēla, skatījās un salīdzināja. Vedekla pat kļuva ziņkārīga: par ko vīramāte gribēja pārliecināties vai kādas šaubas mēģināja kliedēt?
Vīramāte ilgstoši nepalīdzēja vedeklai ar bērnu, un no viņas puses nebija atbalsta. Līdz Danielam bija 10 gadu, palīgā nāca tikai pašas Anijas māte: viņa spēlējās ar mazdēlu, devās pastaigā un vajadzības gadījumā varēja ar viņu pasēdēt. Tikai tad otro vecmāmiņu pārņēma mīlestība pret savu vienīgo mazdēlu, iespējams, viņa saprata, ka no viņas mīļotā dēla vairāk bērnu nav gaidāms.
Viņa sāka biežāk aicināt Danielu ciemos, pasniegt viņam dāvanas. Ar vedeklu viņi turpina saspringti sazināties, jo neviens nevar aizmirst pagātnes sūdzības. Līdz šim vecāki pēc kārtas apciemo bērnus ar mazdēlu, lai netiktos.
Redakcijas atzinums
Cilvēki ir dažādi, tāpat arī dzīves situācijas. Kāds tik ļoti mīl savu dēlu, ka nevar samierināties ar faktu, ka viņam jau ir sava ģimene. Vecmāmiņas īpašības ne vienmēr atbilst tam, kāda sieviete bija māte. Mēs domājam, ka visi šie dzīves apstākļi ir jāpieņem un jāiemācās ar tiem sadzīvot. Tad pati dzīve visu noliks savās vietās.
