Kamēr es biju ārzemēs ar bērnu, vīrs nolēma vecākus pārcelt uz mūsu dzīvokli, bet es esmu pret

Tagad cilvēki saskaras ar tādām dzīves situācijām, kādas viņiem vēl nav bijušas. Daudzas sievietes ir devušās uz ārzemēm, lai aizvestu bērnus prom no briesmām. Sakarā ar to ģimenes attiecības var krasi mainīties. Kā mūsu šodienas stāstā par jaunāko māsu, kura nolēma situāciju izmantot savā labā.

Es vēršos pie jums, jo es nezinu, ko darīt. Nonācu tādā situācijā, ka varu kļūt par ienaidnieku visai ģimenei. Es tiešām nevēlos to saistīt, bet domāju, ka man tas būs jādara. Sākšu mazliet no tālienes.

Mans vīrs ir no daudzbērnu ģimenes. Viņa māte gribēja meitu, tāpēc viņa dzemdēja bērnus, līdz beidzot dzemdēja meitiņu. Marija ir ceturtais bērns ģimenē. Mans vīrs ir vecākais no bērniem. Kad apprecējos ar viņu, man likās, ka labi, ka viņš ir vecākais brālis. Tas nozīmē atbildību un uzticamību. Tā tas tomēr ir. Bet ir nianses.

Mana vīra māte savus bērnus audzināja ar tādu attieksmi: jaunākās māsas laime un labklājība ir pirmajā vietā. Tāpēc jaunākā meita uzauga pilnīgā aprūpē un aizbildniecībā. Kad viņa bija pusaudze, gandrīz katru dienu viņa zvanīja saviem brāļiem, lūdzot palīdzību. Viņa bija grūts bērns, vienmēr iekļuva nepatikšanās. Mans vīrs kā vecākais no brāļiem ar to nodarbojās biežāk nekā citi.

Mēs apprecējāmies tieši tad, kad Marijai bija 16. Domāju, ka pusaudža vecums paies un viss nokārtosies, bet manas cerības bija veltas. Lai gan bija miera periods, kad viņa apprecējās. Viņa un viņas vīrs dzīvoja kopā trīs gadus, Marija dzemdēja divus bērnus. Un tad viņi izšķīrās. Tad bija vēl viena laulība, vēl viens bērns, vēl viena šķiršanās. Pēc tam dzemdēja bērnu bez vīra un bez kāzām.

Tagad viņai ir četri bērni. Un viņa dzīvo ar stingru pārliecību, ka visai ģimenei ir jāuztur viņa un viņas bērni. Pats ļaunākais, visi piekrīt. Marija nekur nestrādāja. Pēc pēdējās šķiršanās viņa dzīvoja kopā ar vecākiem. Te nu mēs nonākam pie manas problēmas.

Marta sākumā mēs ar meitu devāmies uz ārzemēm. Es gribēju viņu aizvest no briesmām. Jā, un nopelnīt naudu. Nebūs lieki piepelnīties Alīnai mācībām, viņa nākamgad iestāsies universitātē. Pusgadu dzīvojām mierīgi, bet nesen viss mainījās, kad piezvanīja vīrs. Viņš teica, ka viņa māte izdomāja šādu shēmu: viņa un viņas vīra tēvs pārceļas uz mūsu dzīvokli, un māsa Marija paliek ar bērniem vecāku dzīvoklī.

Protams, tas ir Marijas plāns. Viņai, redz, ir cieši ar bērniem vienā istabā, viņai vajag vairāk vietas. Tāpēc viņa nolēma pārcelt savus vecākus uz mūsu dzīvokli, kur tagad istaba ir tukša. Kamēr es vēl esmu ārzemēs, tad var padzīvot. Bet es ļoti labi zinu, ka vēlāk viņus no mājās neizlikšu. Marija kaprīžu labā viņi ir gatavi upurēt visu.

Žēl tikai, ka šoreiz viņi nolēma pretendēt uz manu dzīvokli. To mums kāzās uzdāvināja mani vecāki. Bet vīramāte uzskata, ka, tā kā esam precējušies 20 gadus, viņai ir tiesības rīkoties ar visu. Tāpēc es uzreiz pateicu savam vīram, ka esmu pret to. Galu galā šī ir mūsu meitas istaba. Kad atgriezīsimies, kur viņa dzīvos? Pārcelt viņu uz virtuvi? Galvenais. lai Marijai ir ērti.

Lasi arī: Ko darīt, kad viss “krīt no rokām”: 4 noderīgi padomi

Es nezinu ko darīt. Vīrs uzskata, ka tā ir laba doma, un nesaprot manu sašutumu. Viņš rūpējas par savu jaunāko māsu. Es nevēlos kļūt par ienaidnieku visai ģimenei, bet neredzu citu izeju. Vīratēvam un vīramātei ir savs dzīvoklis, lai viņi tur dzīvo. Vai man nav taisnība?

Mums ir patiesi žēl sievietes, kura nokļuva šādā situācijā. Neviens nesaprot, kāpēc viņa atsakās no radiniekiem. Bet viņa tikai aizstāv savas personīgās robežas. Žēl, ka vīrs, rūpējoties par savu jaunāko māsu, nemaz nedomāja par savu sievu vai meitu.

loading...

COMMENTS

Leave a Comment