Galvenais kritērijs – netraucēt citiem
Par to, kā, kad un kur smaržas pieklājas lietot, stāsta etiķetes speciāliste Aija Strautmane. “Vienīgā vieta, kurp ejot smaržas nevajag nemaz lietot, ir tiesa – vienalga, vai turp dodaties kā tiesas darbinieks, liecinieks vai apsūdzētais.
Dienā vispār vajadzētu iztikt tikai ar smaržu pulverizatoriem, ko mēdzam dēvēt par tualetes ūdeņiem. Īstās smaržas ar stipru aromātu drīkst izmantot tikai vakarā, apmeklējot kādu īpašu pasākumu, kad mugurā velkam vakartērpu. Darbavieta, kinoteātris un pat teātris nav vieta, kurp dodoties būtu stipri jāsasmaržojas. Ja tur, kur pulcējas daudz ļaužu, ierodas ar smaržu mākoni sev apkārt, tas liecina par sliktu uzvedības stilu, turklāt šis ieradums, tāpat kā smēķēšana, rada kaitējumu citu cilvēku veselībai. Gluži tāpat kā ēšanā, arī smaržu lietošanā jāievēro mērenība.
Tiešām ir prieks tuvumā just kādu patīkamu aromātu, bet man jāatzīst: reiz biju spiesta aiziet no teātra izrādes, jo priekšā sēdošā sieviete bija spēcīgi sasmaržojusies tieši ar to aromātu, kuru nevaru ciest, – tās ir melones. Man kļuva gandrīz slikta dūša. Varētu pieciest, ja viņa būtu lietojusi tikai mazliet šo smaržu, bet dāma tās nebija žēlojusi.
Taču nelietot smaržas vispār arī nav labs tonis. Katrai lietišķai sievietei un vīrietim jābūt savām smaržām. Apmeklējot kādu svinīgu pasākumu, kurā piedalās daudz ļaužu, jāizvēlas smaržas no klasisko aromātu grupas, savukārt modernās smaržas ar īpatnējāku aromātu jāatstāj īpašiem pasākumiem domubiedru vai tuvāko draugu lokā. Būtu taču nepieņemami, ja, piemēram, skolas vai fabrikas direktors ierastos darbā, sasmaržojies ar modernām smaržām, bet ir piedodami, ja tās lietojis cilvēks ar mākslinieciskām nosliecēm savu draugu un kolēģu lokā vai, teiksim, striptīza dejotāja. Katram cilvēkam jāizvērtē, vai viņš veic oficiālu, lietišķu darbu vai ir, piemēram, mākslinieks, reklāmas vai izklaides industrijas pārstāvis.
Jāatzīst, šo etiķetes prasību daudzi diemžēl neievēro. Jāņem taču vērā, ka kāds nav tik jutīgs, bet cits ir pat alerģisks. Galvenā prasība, lietojot smaržas, – gan darbavietā, gan sabiedriskajā transportā un citur nedrīkst traucēt apkārtējiem.”
UZZIŅA
Smaržas izgudrojusi sieviete, vārdā Taputi, kas dzīvojusi Senajā Ēģiptē. Visvecākās zināmās smaržas 4 gadu tūkstošus p. m. ē. radītas Kiprā. Vēlāk smaržūdeņus sāka gatavot arī romieši, persieši un arābi. Eiropā tās XIV gadsimtā ieveda arābi, bet šajā reģionā pirmo smaržūdeni izgatavoja 1370. gadā Ungārijā pēc karalienes pavēles. Sajaucot alkoholu ar ēteriskajām eļļām, ieguva smaržojošu šķidrumu, ko dēvēja par ungāru ūdeni. Iestājoties renesanses laikmetam, bagātie un karaļnamu pārstāvji smaržojās galvenokārt tādēļ, lai nomaskētu ķermeņa smārdu, kas radās, ilgstoši neievērojot higiēnu. Dažkārt smaržas lietotas arī slepkavnieciskiem nolūkiem, piemēram, kādu franču hercogieni nogalināja, viņas cimdu iesmaržinot ar ļoti spēcīgu smaržu koncentrātu, kas iesūcās viņas ādā. Francija pasaules smaržu industrijas centra titulu ieguva XIV gadsimtā un kopš šiem tālajiem laikiem to ir saglabājusi līdz pat mūsdienām.
36,6 °C konsultantes MĀRA JURE, RTU profesore, ķīmijas zinātņu doktore
ILZE SKUJA, Veselības centra 4 ģimenes ārste
NATĀLIJA STASJUKEVIČA, akciju sabiedrības Dzintars parfimēre
AIJA STRAUTMANE, etiķetes speciāliste
Avots: 
