Māja, kur dieviņš mīt. Ciemos gleznainajos Romjos pie Leju ģimenes

Visu ceļu līst kā pa Jāņiem, taču brīdī, kad mūsu auto līgani ieripo Romjos, gāziens mitējas un saulīte uz mirkli uzsmaida pa mākoņu spraugu. Miklais gaiss smaržo pēc prieka un vasaras. Un tad vēl tā vīterošana, svelpšana, dūdošana un treļļi! LAILA LEJA, vizuālās mākslas un mājturības skolotāja, tagad pilna laika māmiņa, MĀRIS LEJA, diplomēts bitenieks, mājturības un kultūras vēstures skolotājs, tagad zemnieks, kopā ar meitiņu PAULU sagaida mūs uz mājas sliekšņa. Ar saimnieku laipnu atļauju ejam lūkot, kā tas ir – dzīvot namā, kur vai katra lieta pašu rokām darināta un apmīļota.

Sākam ar to, ka apmetam līkumu apkārt mājai un dīķim, ik pa brīdim abas ar fotogrāfi iesaucoties: ak, cik skaisti!

Lasi arī: Vēlies tikt pie sava sapņu darba? Lūk šie 6 padomi palīdzēs!

– Kad 2003. gadā iegādājos šo īpašumu, te viss bija tāds padrūms, simtgadīgos kokos un ceriņkrūmos ieaudzis, – atceras Māris.

Sākuši ar to, ka ar draugiem sarīkojuši talku, izzāģējuši vecajām kļavām sausos zarus un tos, kas aizēno māju, apgriezuši ceriņus, lai labāk aug un krāšņāk zied, iekopuši saimniecību, līdz beidzot 2009. gadā varējuši ķerties pie mājas pārbūves.

– Ar arhitektu Gati Didrihsonu vienojāmies par celtniecības gaitu un projektu, bet ar Gata tēvu arhitektu Alvi Didrihsonu – par krāsām un interjeru. Gribējām saglabāt veco stāvbūvi, taču, kad meistari noārdīja jumtu un attīrīja sienas, atklājās, ka mājai stūri neiet kopā, nobīde par 27 centimetriem. Nācās nojaukt un tad uz vecajiem pamatiem uzbūvēt jaunu, – stāsta Māris un smaidot piebilst: – Bet, kad 2011. gadā manā dzīvē un mājā ienāca Laila, visur sāka parādīties puķes, košums un prieks.

Lailai esot zaļie īkšķīši – kuru sēklu vai stādu ieliek zemē, tas aug. Kopš mazām dienām viņa ir dabas bērns.

– Pilsētā tu redzi tikai rezultātu – kaut ko, kas jau izaudzis, izplaucis, uzziedējis, bet laukos vari sekot procesam, baudīt, kā pamazām viss dīgst, raisās un plaukst, – savas izjūtas skaidro Laila. – Tas labi, ka beidzot uzlija. Zeme ir izslāpusi, lietus nāk kā svētība.

Reiz Māris, redzēdams, ka čurkstes gar māju pošas būvēt ligzdas, gribējis putnus aizbiedēt. Bet Laila tieši tobrīd izlasījusi, ka mājā, kur zem jumta dzīvo putni, dieviņš mītot. Tagad te ir gan čurkstes, gan strazdi, tālāk, kur zirdziņam Harim siens, mitinās bezdelīgas, pie lielā akmens – dzenis un vālodzes, bet dīķī uz saliņas pat dzeltenā cielava esot redzēta. Pie putnu barotavas Laila ar Māri ap divdesmit dažādu putnu sugu varot saskaitīt. Un tad vēl pavasaros laukā dzērves dejo.

Lasi arī: 6 frāzes, kas izraisa nelaimes un neveiksmes

Kādu rītu, kad Paula vēl bijusi puncī, Laila ieraudzījusi nelāgu ainu: vanags noķēris strazdu. Stiprā balsī saukusi, lai laiž vaļā. Un vanags paklausījis. Strazds pēc tam visu vasaru tecējis Lailai pakaļ un dziedājis – nu gluži kā paldies sakot.

– Esmu šajā vietā iemīlējusies, – pirms atvadām atzīstas Laila. – Te tāds brīnumains miers.

– Te patiešām ir idille, – sievas teikto papildina Māris. – Pat nezinu, vai mēs ieejam dabā vai daba ienāk pie mums, bet esam laimīgi būt tajā un ar to.

Avots:

Iesaki šo rakstu citiem!
loading...

Pievienot komentāru