Ikreiz, kad paejam viens otram garām, mēs esam kā svešinieki ar laipniem smaidiem sejā, mūsu sāpes vēl joprojām sēž plaušās, ķermeņi tiecas viens pēc otra, lai baudītu viens otra klātbūtni.
Vai tu apsoli, ka mēs neko no šī neaizmirsīsim – es tev jautāju kādā svētdienas pēcpusdienā. Es tevi skūpstīju visu rītu, bet tas nekad nebija gana – es to neesmu aizmirsusi, lai gan man nākas izlikties, ka esmu.
Nekas nesāp vairāk kā tas, ka tu nedrīksti mīlēt kādu, kuru mīlēt nevari pārstāt.
Aizmirsti to. Aizmirsti, kas notika. Aizmirsti to, kas nenotika.
Tas bija pa īstam, viss, ko tu juti, bija pa īstam – es to sev atkārtoju atkal un atkal.
Vai tu varētu no mana prāta izdzēst visas tās rētas?
Lasi vēl: Smukulīša Raiena Reinolda mīlestības vēstule sievai – kur nu vēl perfektāku vīrieti!
Aizmirsti to, aizmirsti to – es vēlos, kaut es to spētu.
Redzēju tevi, stāvam vienu pūlī, atskatoties uz mani – un tikai uz brīdi viss bija kārtībā, man šķiet, ka uz sekundi mēs atgriezāmies atpakaļ laikā.
Bet mirklis pārtrūka, tas pagāja.
Mēs esam atpakaļ, atpakaļ realitātē,
Un mēs vairs neesam iemīlējušies.
Avots: thoughtcatalog.com
