Tolaik topošā māmiņa sadzērās zāles un brauca mājās. Viņa ātri vien izdzēra zāļu dienas devu, taču sāpes nerimās. Vakarā mājās atbrauca vīrs, kurš ne pa jokam satraucās. Naktī viņi atkal nolēma braukt uz dzemdību namu.
Atbrauca viņi pusnaktī, viss bija aizvērts. Viņi pie durvīm pabļaustījās, iznāca ārā medmāsa, kas neapmierināti murmināja par tik vēlu vizīti. Mazliet vēlāk tomēr iznāca arī ārsts, kurš, kā par brīnumu, bija ārkārtīgi mierīgs. Viņš diagnosticēja krampjus un lika medmāsai veikt poti.
Viņiem nebija kur grūtnieci izmetināt, tādēļ viņi viņu pa nakti atstāja koridorā. Sāpes nerimās, Oļesja nebija aizvērusi acis jau otro nakti pēc kārtas.
Viņa knapi izvilka līdz rītam. Ārsti bija aizņemti, jo pieņēma citu sieviešu dzemdības.
Tuvāk vakarpusei viņu atkal apskatīja un nolēma pieņemt dzemdības. Tajā brīdī Oļesja jau bija pilnīgi bez spēkiem.
Dzemdības noritēja ar komplikācijām, ārsts to visu norakstīja uz bērna lielo svaru. Deviņos vakarā Oļesja dzemdēja puisēnu, kas svēra 3 kg un 750 g, 56 cm garš. Jaundzimušais uzreiz tika aizvests uz reanimāciju.
Pēc 20 minūtēm atnāca ārsts un bez jebkādām emocijām paziņoja, ka bērns ir ļoti smagā stāvoklī. Cerībes neesot teju nemaz, taču esot jāpagaida līdz rītam. Neviens nemaz necentās nomierināt jauno māmiņu, reanimatologs pat bēra sāli uz brūcēm, sakot, ka izdzīvošanas iespējas ir viena no miljons.
Atskrēja vecmāte un mudināja steigšus bērnu kristīt. Igors brauca pēc mācītāja. Bērnu nolēma saukt par Ivanu, viņu nokristīja. Līdz rītam bērniņš tā arī neiedzīvoja… Oļesja nolēma uzreiz vīru nesatraukt, tādēļ tikai no rīta paziņoja par bērna nāvi.
Igors uzreiz atbrauca uz dzemdību namu ar Oļesjas tēvu un uzreiz palūdza atdot viņiem bērna mirstīgās atliekas. Ārsts atbildēja: “Jums tās vajag? Jūs tādā veidā atstāsiet rētas uz visu mūžu. Jūs esat jauni, paspēsiet piedzemdēt vēl.” Taču vīrietis uzstāja un pēc autopsijas saņēma bērna mirstīgās atliekas.
Oļesja nevarēja pagūt uz sava bērna bērēm, jo viņa vēl netika izrakstīta no slimnīcas. Pie viņas ieradās psihologs, taču ne jau tādēļ, lai atbalstītu. Viņš uzdeva jautājumus: vai viņiem ir labvēlīga ģimene, vai līdz šim viņai ir bijuši spontānie aborti, vai viņai nav sūdzības par sirds vai nieru veselību, vai viņai nav bijušas venēriskas slimības…
Pēc autopsijas atklājās, ka bērns miris asfiksijas dēļ.
Pāris uzrakstīja izmeklēšanas komitejai iesniegumu ar lūgumu uzsākt krimināllietu saistībā ar viņu bērna nāvi.
Medicīnas personāla attieksme bija briesmīga. Oļesja atceras, ka brīdī, kad viņa meklēja nodaļas vadītāju, viņai ļoti rupji atbildējuši. Viņai atvainojās tikai tad, ka uzzināja iemeslu, kādēļ tika meklēts nodaļas vadītājs – bērna nāve.
Bērna nāve ir vislielākā sāpe, kādu var piedzīvot jebkura māte. Ārstu nekompetence un izturēšanās vienkārši šokē. Neviens negaida no medicīniskā personāla līdzjūtību, jo šie darbinieki pie nāves jau ir pieraduši. Taču pret cilvēkiem un pacientiem nepieciešams izturēties cilvēcīgi. Atliek vien novēlēt izturību pārim.
