Anna bija nodzīvojusi kopā ar vīru piecus gadus. Viņu dvīņu meitiņas bija jau paaugušās. Laulātais draugs vienā jaukā dienā ieradās no darbā un vienkārši paziņoja, ka viņiem laiks šķirties. Viņš esot iemīlējis citu sievieti un vēlas ar viņu veidot ģimeni.
Anna netaisīja histēriju, nekliedza un neārdījās. Par vīra mīļākās eksistenci viņa zināja jau sen, tāpēc bija morāli gatavi šādam iznākumam. Viņa rīkojās gudrāk.
Viņa sacīja, ka, tā kā bērni pieraduši pie sava dārziņa un vīra dzīvokļa, tad viņa atstāj bērnus tur. Anna pati bija no dziļiem laukiem. Nestieps taču bērnus uz tādu nekurieni vai pa īres dzīvokļiem! Viņa sacīja, ka maksās vīram alimentus, brīvdienās bērnus paņems pie sevis. Bet pagaidām, lai bērni dzīvo ar tēvu. Anna pasacīja, ka viņai nav nekas pretī, ja jaunā sieva parūpējas par viņas meitām.
Vīrs, maigi sakot, bija šokā. Mīļākā arī nebija priecīga. Un kuram gan ir vajadzīgi sveši bērni? Ar viņiem sarežģīti! Jo īpaši, kad slimo, vispār bez nerviem var palikt…
Lasi arī: “Tu esi nepatīkams suns, no tevis ir gan spalvas, gan smaka”, sacīja saimniece. “Kaut tu aizvāktos un neatgrieztos”
Annas bijušajam vīram nācās meklēt auklīti, mācīties līdz mazākajam sīkumam rūpēties par meitām! Bet tas ir smags darbs. Anna apmeklē meitas un, jā, arī savu personīgo dzīvi sakārtoja. Plāno meitas ņemt uz savu jauno ģimeni, bet bijušajam vīram pagaidām par to neko nesaka. Lai arī turpmāk mācās kā būt par tēvu.
P.S. Un kā jūs attiecaties pret to, ka bērni paliek nevis ar māti, bet ar tēvu?
[…] Par īstas sievietes gudru rīcību […]