Jautājums par banku atbildību saistībā ar klientu darījumiem, kas tiek klasificēti kā naudas atmazgāšana, īpaši aktualizējies kopš sacelta ažiotāža ap Baltijas lielāko banku – Swedbank. Publiskajā telpā izskanējuši virkne apvainojumu, kuru atspēkošanai bankai nāktos izpaust informāciju par konkrētiem klientiem un to darījumiem. To, savukārt, liedz likuma normas par klientu datu un darījumu aizsardzību. To varētu atbildīgās Zviedrijas tiesībsargājošās iestādes, kuras sadarbībā ar Igaunijas regulatoru jau ir uzsākušas pārbaudi Swedbank Igaunijā un skaidrību viest sola līdz šī gada nogalei. Vienlaikus Zviedrijas Ekonomikas policija pieņēmusi lēmumu noraidīt Bila Braudera iesniegumu, ņemot vērā, ka viņa ziņojumos minētie darījumi notikuši no 2006. līdz 2012.gadam un ir jāvērtē atbilstoši tā laika likumdošanai. Darījumi, kas notikuši pagātnē, nevar tikt vērtēti pēc šodienas kritērijiem, norāda Zviedrijas policija.
Kāpēc Swedbank?
Mēs gaidām pamatīgu izpētes un skaidrojošo darbu no Zviedrijas tiesībsargājošajām iestādēm, esam atvērti sadarbībai un gatavi sniegt atbalstu izmeklēšanā, ja tas būs nepieciešams arī Latvijā. Swedbank ļoti nopietni uztver cīņu ar noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanu, vienlaikus turpinot investēt pakalpojumu attīstībā, sniedzot savu ieguldījumu Latvijas ekonomikā un ik dienu apkalpojot teju miljons cilvēku un uzņēmumu visā Latvijā.
Esmu pārliecināts, ka sadarbībā ar izmeklētājiem mums izdosies pierādīt, ka nekad neesam atbalstījuši nelegālas vai pat aizdomīgas darbības, kā arī atspēkot visus pārmetumus. Tas gan ir tiesa, ka Baltijā ģeogrāfisku un vēsturisku iemeslu dēļ ir proporcionāli lielāka Krievijas un NVS valstu biznesa interešu klātbūtne nekā caurmērā Eiropā un Skandināvijā, un uzņēmumi, kuriem ir darījumi ar šīm valstīm, nereti ir pakļauti augstākam riskam. Tāpat nenoliedzami, ka likumdošana un uzraudzības prasības pret uzņēmumiem, kuri saņem maksājumus no augsta riska valstīm, vēl pirms pāris gadiem nebija tik stingras kā šobrīd. Swedbank vietā publisko pārmetumu centrā tikpat labi varētu būt jebkura šī reģiona banka, kas apkalpo uzņēmumus un kuriem ir norēķini ar NVS valstīm.
Jāatzīst, ka pēdējo pāris gadu laikā esam novērojuši milzīgas pārmaiņas cīņā ar noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju – gan likumdošanā, gan uzraudzībā, gan banku darbībā. Arī Swedbank ir veikusi nozīmīgas papildus investīcijas, kas man ļauj publiski apgalvot, ka darām visu iespējamo, lai naudas atmazgāšana pie mums netiktu pieļauta. Mums ir pasaules līmeņa ekspertu kompetences un IT sistēmas, kuras pastāvīgi pilnveido spējas identificēt aizdomīgus darījumus, kuri nekavējoši tiek ziņoti atbildīgajiem dienestiem. Un arī nesen veiktais neatkarīgs ārējs audits, kuru atbilstoši FKTK noteikumiem veicam ik pēc 18 mēnešiem, apliecināja, ka atbilstam augstākajiem standartiem.
Pozitīvās blaknes
Taču visām diskusijām par banku atbildību un darījumu uzraudzību, kā arī Moneyval novērtējumam par Latviju kopumā ir kāda nozīmīga pozitīva blakne – tā ir iespēja mobilizēt politisko gribu un radīt apstākļus, lai mazinātu riskus finanšu sektorā un atgūtu starptautisko uzticību Latvijai.
Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācija ir milzīga, globāla problēma. Tā atņem nodokļu naudu valdībām un attiecīgi – vismazāk aizsargātajām sabiedrības grupām; tā ļauj pastāvēt noziedzīgajai pasaulei, tā sekmē korupciju un attiecīgi tiešā veidā darbojas pret sabiedrības interesēm. Ne velti naudas atmazgāšanas novēršana ir ietverta ANO pasaules ilgtspējīgas attīstības mērķos.
Cilvēciski un arī profesionāli man gribētos radīt sistēmu, kas naudas atmazgāšanu padara neiespējamu. Taču apzinos, ka tas pat teorētiski iespējams tikai tādā gadījumā, ja visas pasaules valstis piemērotu vienlīdz stingrus standartus, turklāt savstarpēji cieši sadarbotos. Protams, pēdējos gados standarti ir auguši un sadarbība uzlabojusies, tomēr pasaulē un pat Eiropā joprojām ir gana daudz valstu, kurās kontroles un caurspīdības nodrošināšanas mehānismi nav tie stingrākie. Piemēram, Swedbank politika Latvijā paredz neapkalpot uzņēmumus, kuri reģistrēti ārpus Eiropas Ekonomiskās zonas, bet arī tādās Eiropas valstīs kā Malta, Kipra, Lielbritānija, Luksemburga, Lihtenšteina. Tāpat nav noslēpums, ka pēdējos gados no Latvijas “izstumtie” nerezidentu klienti ir aizplūduši uz citām Eiropas valstīm. Ir laiks vienādiem spēles noteikumiem, bet no valstu reakcijām uz piedāvājumiem par vienotiem uzraudzības mehānismiem izskatās, ka tas nebūs ātri un viegli panākams.
Tāpēc reālistisks īstermiņa mērķis būtu panākt, ka Latvija kā atsevišķa valsts ar savu paaugstināto naudas atmazgāšanas novēršanas standartu nostiprina reputāciju kā ļoti nepievilcīga vide gan starptautiskajiem mahinatoriem, gan vietējiem “shēmotājiem”. Jau šobrīd statistika rāda pārliecinošu tendenci, ka regulatoram ir izdevies samazināt nerezidentu depozītu apjomu sistēmā līdz minimumam un “aizbiedēt” nepieņemami augsta riska darījumu plūsmu, tāpēc tagad ir laiks to demonstrēt pasaulei un sekot, lai stingrie standarti nesāk grīļoties. Ņemot vērā, cik naudas atmazgāšanas joma ir sarežģīta un politiski nepopulāra, ir jāizmanto brīdis, kamēr tēma ir aktuāla medijos un politiskajā dienaskārtībā gan Latvijā, gan Eiropā.
Finanšu sektora atbildība
Jebkuras bankas atbildība šajos jautājumos ir pamanīt aizdomīgus darījumus un par tiem ziņot Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas dienestam. Šim mērķim tiek pastāvīgi pilnveidotas IT sistēmas, kā arī apmācīti darbinieki, kuri seko līdzi noziedzīgās pasaules metodēm un atbilstoši koriģē meklēšanas kritērijus. Piemēram, pērn Swedbank Latvijā izpildīja 372 miljonus naudas pārskaitījumu, kuri izgāja cauri mūsu iekšējās kontroles sistēmām un 760 gadījumos informācija par aizdomīgu darījumu tika nodota atbildīgajām iestādēm.
Tiesa, naudas atmazgāšanas atklāšanu var pielīdzināt lielas un sarežģītas “puzles” salikšanai. Daudzos gadījumos vajadzīgs laiks, lai iegūtu pietiekami skaidru skatu. Turklāt to, vai ir notikusi krimināli sodāma darbība, nosaka policija, prokurori un tiesas. Protams, arī bankas reaģē – ja aizdomīgie darījumi šķiet nepieņemami, tās mēdz pārtraukt attiecības ar klientu. Piemēram, nesen publicētais neatkarīgo izmeklētāju Forensic Risk Alliance (“FRA”) ziņojums liecina, ka visi 50 medijos izskanējuši augsta riska klienti jau labu laiku nav Swedbank klienti, kaut tikai retais no tiem ir pakļauts kādai formālai izmeklēšanai. Tātad bankas iekšējā kontroles sistēma ir nostrādājusi nevainojami – paaugstināti riski ir identificēti un sadarbība ar klientiem pārtraukta, negaidot iestāžu lēmumus.
Kā jau minēju, daudziem Latvijas uzņēmumiem ir aktīva ekonomiskā sadarbība ar Krieviju un citām NVS valstīm, kuras pamatoti tiek uzskatītas par augsta riska valstīm. Šie apstākļi ir liels spiediens uz finanšu sektoru, bet vēl lielāks – uz Latvijas eksportējošajiem uzņēmumiem. Ja spiediens turpinās augt un bankas kļūs vēl konservatīvākas savā attieksmē pret šādiem darījumiem, tas var ļoti negatīvi ietekmēt Latvijas eksporta norēķinus ar austrumu valstīm.
Tomēr finanšu sektors šobrīd ir salīdzinoši spēcīgākais posms cīņā ar naudas atmazgāšanu, tāpēc uzskatu, ka publiskie pārmetumi FKTK vadītāja Pētera Putniņa virzienā ir nepamatoti. Manuprāt viņš trijos gados ir iespējis vairāk nekā visi iepriekšējie vadītāji kopā. Tautā dēvētais “kapitālais remonts” viņa vadībā tika veikts pēdējos divos gados – tagad laiks “nokrāsot durvis un pārgriez lentīti” nevis mēģināt nomainīt tos, kuri sūri strādājuši un lielo darbu jau padarījuši. To norāda arī Moneyval vērtējums, kā kritiskākās jomas norādot tieši pārkāpēju saukšanu pie atbildības un kontroli pār nefinanšu sektoru – grāmatvedības un juridisko pakalpojumu sniedzējiem, nekustamo īpašumu aģentiem, automašīnu tirgotājiem, patērētāju kreditētājiem, parādu piedzinējiem un citiem.
Uzņēmumu un konsultantu atbildība
Tā kā bankas ir uzmanības centrā, tad nereti tiek piemirsts, ka finanšu noziegumi sākas un beidzas krietni ārpus finanšu sistēmas. Ieviešot Moneyval rekomendācijas, beidzot lielāka vērība tiek pievērsta dažādiem pakalpojumi sniedzējiem un konsultantiem, kuri piedāvā vietējiem klientiem un nerezidentiem optimizēt nodokļus u.tml. Tāpat novērojam, ka tālredzīgākie uzņēmumi sākuši ļoti nopietni analizēt savus klientus un sadarbības partnerus, pārbaudot to darbības caurspīdību un pārliecinoties, ka uz tiem nav attiecināmi kādi sankciju vai citi riski. Tomēr tie pagaidām ir tikai daži tālredzīgi uzņēmumi Latvijā.
Katram eksportētājam, īpaši, ja tam ir sadarbības partneri NVS un citās augsta riska valstīs, ir jābūt kontroles mehānismam, kā pārliecināties par savu partneru atbilstību starptautiskajām prasībām. Pieļauju, ka šajā jomā ir vieta arī kādam valstiskam risinājumam, kas šo sarežģīto analītikas pakalpojumu padarītu pieejamu arī nelieliem un vidēja izmēra eksportētājiem.
Savukārt, konsultantiem, kuri vēsturiski ir stutējuši šo “pelēko” zonu, ir pēdējais laiks mainīt savu biznesa modeli vai pārtraukt savu darbību Latvijā.
Valsts atbildība
Satiekot finanšu jomas ekspertus no citām valstīm, redzams neviltots pārsteigums par to, cik strauji Latvijai izdevies izrauties no teju trīs desmitgades būvētā augsta riska nerezidentu transakciju apkalpošanas modeļa, kļūstot par valsti, kurai starptautiskie finanšu shēmotāji izvēlas mest līkumu. Nav patīkami, ka šīs pārmaiņas pasteidzināt nācās mūsu starptautiskajiem partneriem, taču FKTK vadībā tās ir īstenotas ļoti profesionāli.
Šobrīd valsts atbildība ir koncentrēt visu politisko gribu, lai pilnveidotu tiesībsargājošo iestāžu darbu un nefinanšu sektora uzraudzību, lai izvairītos no iekļūšanas “pelēkajā sarakstā”, jo no tā izkļūt ir grūti, un tas prasīs vēl konservatīvāku pieeju no visiem. Tāpat valsts puses iesaistītajiem kopā ar finanšu sektoru būtu jārod veidi, kā Latvijas eksportētājiem palīdzēt izvairīties no riskiem neviļus tikt iesaistītiem kādā “naudas atmazgāšanas” vai sankciju apiešanas aktivitātē.
Un noslēgumam – aicinu rūpīgi izsvērt nozares regulatora vadības izraudzīšanas sistēmas maiņu. Iespējams, šī kārtība ir pilnveidojama, taču šodienas politiķu atbildība ir izveidot tādu modeli, kas neļautu FKTK vadību politizēt kā tas ir noticis ar dažu labu citu nozaru uzraugu.