Latvijā sociālajā konstruktā ir radīt maksimālu komfortu visiem, kas runā krieviski. Sociālais konstrukts paredz, ka policija aiztur piketētāju par latviešu valodu, nevis pretvalstisku varmācīgu lozungu nēsātāju. Sociālais konstrukts paredz, ka latvietis mērkaķa padevībā saraujas un momentā runā krieviski, tiklīdz tā uzrunāts. Sociālais konstrukts paredz, ka latviešu pusmūža sieviete un vēl jo vairāk vīrietis neaizstāvēs sava jaunā latviešu kolēģa tiesības ar darba kolēģiem vai priekšnieku runāt latviski. Viņš bailīgi klusēs, bet sliktākajā gadījumā – pievienosies krievvalodīgajam mobingam pret jaunākajiem kolēģiem.
Latviešu vecāku klusēšana par situāciju ar latviešu bērnudārziem Rīgā ir līdzīga. Latvietis pazemojumu uztver kā normu un aitiskā padevībā. Sociālais konstrukts teic, ka ir iespēja skaļi saukt “bū!”, ja kāds vēlas runāt latviski, arī tad, ja tas ir bērns.
Situācija ar latviešu bērnudārzu pieejamību Rīgā ir traģiska. Ir dārziņi, kur rindā stāv aptuveni pieci simti un vairāk bērnu, bet katru gadu pieņem 30. Pat ja ņemam vērā, ka vecāki var pieteikties trijos dārziņos un rinda teorētiski ir simtos, būtību tas nemaina.
Krievu bērnudārzā vietu uzbāzīgi piedāvās uzreiz vai īsā laikā. Eiženijai Aldermanei no Rīgas domes pozīcijas viss liekas kārtībā. Ir atvērtas tā saucamās latviešu grupas krievu bērnudārzos, kur tāpat ar bērniem tiek runāts krieviski vai, retāk, sliktā latviešu valodā. Latviešu vecākiem ciniskā PSRS laika stilā tiek ieteikti bērnudārzi attālās nomalēs, kas atrodas tālu no reālās dzīvesvietas un nozīmētu turpu šurpu braukāšanu cauri pilsētai ar ļoti agri pieceltu mazuli. Turklāt Rīgā, kur pārvietošanās pa pilsētu darba laikam tuvās stundās ir liels izaicinājums.
Pilsētas politiskās pozīcijas vadoņus var saprast – latvieši Rīgā varētu vispār nebūt, pilnīgi pietiktu, ja viņi atbrauktu uz darbu Rīgas domes departamentos no Mārupes vai Ķekavas un, vaigus piepūtuši, saplānotu kādu četru joslu maģistrāli Rīgas vēsturiskā centra nomalē. Dienas beigās viņi atgrieztos zaļajā Pierīgā ar latviešu dārziņiem un pārējo.
Jebkuras tautības Rīgas domes pozīcijas interesēs ir maksimāli samazināt tā elektorāta klātbūtni pilsētā, kas apdraud viņu politisko eksistenci pašvaldībā. Viņi apzināti un metodiski sit pa apkaimēm, kas par viņiem nebalso. Pa latviešu ģimenēm un latviešu bērniem gan bērnudārzos, gan skolās, kā pierādīja mēģinājums slēgt vienīgo latviešu vidusskolu Bolderājā. Latviešu jaunās ģimenes ir viņu riska grupa, un šīs grupas neitralizācija ir viņu interesēs.
Aptuveni arī nojaušu, kāpēc nav neviena latviešu politiķa – jurista, kas iesniegtu Satversmes tiesā iesniegumu par latviešu bērnudārzu situāciju Rīgā, kas pēc būtības ir diskriminējoša un pretvalstiska. Iespējams, ka tieši tāpēc, ka Satversmes tiesa ar lielu pirkstu norādīs Saeimas virzienā. Kad konsultējos ar bijušajiem un esošajiem tiesnešiem, sapratu, ka iesniegumam Sa-tversmes tiesā ir jābūt labi uzrakstītam. Jautājums, vai tie latviešu politiķi, kuru informācijā uz kandidēšanu Saeimā ir minēta profesija “jurists”, patiesi ir spējīgi sagatavot šādu iesniegumu. Patiesībā runa ir par kaut ko vēl būtiskāku, proti, politiskās elites vainu šādas situācijas radīšanā. Vainu, ko elite vēlētos noklusēt.
Kad jautāju izglītotiem latviešu vecākiem, atbilde ir vienmēr viena. Tās esenci man lieliski formulēja mana tvitera soctīklu kolēģe: laika un spēka nav, jo mēs smagi strādājam, lai varētu apmaksāt privātos bērnudārzus un aukles. Jauni cilvēki dubulti velk karjeras attīstības, naudas pelnīšanas un bērnu audzināšanas slodzi. Taču ir kaut kas vairāk, proti, par latviešu bērniem nav sabiedrības tradīcijas būt uztrauktiem. Vēl vairāk, uztraukties par latviešu bērniem un latviešu jauniešiem ir nacionālisms. Uztraukties par “mazākumtautību”, respektīvi krieviski runājošiem vai pārkrievotiem, bērniem ir normāli.
Jaunie izglītotie vecāki ir savas pārslogotās dzīves un šī psiholoģiskā bloka varā. Politiķi ir sava neizdarītā, bet labi apmaksātā darba ķīlnieki. Par Rīgas varnešiem viss skaidrs.
Bet neviena cita nebūs. Neviens latviešu vecāku bērnus neaizstāvēs. To var izdarīt tikai viņi paši. Valsts mūsu bērnu aizstāvībā nav ieinteresēta, tāpat kā Rīgas pilsētas vadība. Šobrīd visvairāk ticu aktīvismam, patiesībā tikai tas tagad uztur dzīvu Rīgas latviešu sabiedrību. Aktīvisms Rīgā ir ļoti asiņaina padarīšana, jo būtībā sabiedrotie ir tikai tādi paši aktīvistu tīkli. Rīgas atmosfēra, par laimi, tomēr ir līdzīga 19. gadsimta, nevis PSRS laiku beigām. Mēs varam pašorganizēties. Un tikai paši sev palīdzēt. Un neviens cits. Ja vecāki nerīkojas, neviens to nedarīs. Skarbi, bet tā ir patiesība.
Mazliet papagailīgi, bet atkārtoju – atcerieties, neviena cita nebūs. Ja plānojat ar savu ģimeni joprojām dzīvot Eiropas valstī Latvijā, ja vēlaties, ka tajā dzīvo jūsu bērni, šī cīņa ir jāizcīna. Jūs risināsiet šo situāciju, kā pienākas eiropiešiem, kā to būtu risinājuši poļi, vācieši un franči. Tikai tad jūs un jūsu bērni būs pelnījuši dzīvot Eiropā. Nevis ņencu autonomajā apgabalā Krievijā. Un, jā, iesniegumam Satversmes tiesā ir jābūt labi uzrakstītam.
Avots:
