Kad “Panorāmas” kolēģi mūsu kopējā izglītības sižetu un rakstu sērijā rādīja piemēru no Somijas, kur bērni matemātiku devās mācīties uz pārtikas veikalu, skatītāji bija sajūsmā. Arī šādi var mācīt? Jā, var. “Re:Baltica” pētījumos ar datiem parādījām, ka mazākās skolās (pārsvarā lauku) bērnu sekmju līmenis atpaliek par gadu no lielajām skolām (pārsvarā pilsētu).
Mūsu izglītības sistēma ražo viduvējības. Mēs liekam iekalt no galvas formulas, bet bērni bezspēcībā nolaiž rokas, kad ierauga teksta uzdevumu. Mēs uzturam pustukšas skolas, kas pilda sociālās funkcijas un uztur pie dzīvības vietējo pagastu, bet neiedod galveno – labu izglītību. Līdz ar to ražojam nākamos strādniekus Īrijai, Vācijai un Zviedrijai.
Jaunais izglītības saturs, pie kā jau vairāk kā gadu strādā atzīti jomas eksperti – Zane Oliņa, Dace Namsone, Vjačeslavs Kaščejevs, Mārcis Auziņš utt. – paredz būtiskas izmaiņas. Bērniem nevis liks iekalt matemātikas formulas, bet gan mācīs izmantot šīs zināšanas dzīvē, piemēram, aizejot, uz veikalu. Lai to izdarītu, jāatceļ tādas prasības, kā mācību stundas maksimālais garums, vai arī obligātie izglītības standarti. Daudz vairāk brīvības tiks dots skolai un skolotājiem.
Lai šo realizētu, Saeimai līdz vasaras brīvlaikam jāpieņem grozījumi divos likumos, lai ar septembri šīs jaunās mācību metodes varētu uzsākt bērnu dārzos un 1.klasē. Šobrīd reforma draud izgāzties vēl neiesākusies. Un tam ir vairāki iemesli.
Nevēlēšanās kaut ko mainīt. Labākais piemērs tam ir Latvijas Pašvaldību savienība. Ļoti garā ziņojumā pret reformu, LPS izglītības eksperte Ināra Dundure iesaka pieturēties pie “pārbaudītām vērtībām”, kā matemātikas dižgara Jāņa Menča grāmatām (kuras neviens negrasās aizliegt), un ir sašutusi, ka pārmaiņu gadījumā “katrs pedagogs būs jānodrošina ar datoru!?” Pārāk daudz reformai esot aizgūts no ārzemēm un esot sliktas kvalitātes tulkojums no angļu valodas. Tagad vismaz ir skaidrs, kurš “vainojams” pie sliktā tulkojuma – par to Twitter atzinās Vyacheslavs Kashcheyevs.
Dundures kundzei viņš gan nav nekāds viedokļu līderis, jo LPS kā “izglītības ekspertes” izteikties par satura reformu aicinājusi divas ultranacionālās avīzes “DDD” viedokļu līderes. Abas “latviešu mammas” ir pret reformu, jo tās ieviesēji – Zane Oliņa izglītību ieguvusi ASV, bet VISC vadītājs Guntars Catlaks esot “sorosīts”. Tātad ir skaidrs, ka jaunā reforma būs pret latviskajām vērtībām.
Priekšvēlēšanu populisms.
Pašvaldību savienības argumentus savā retorikā teju vārds vārdā izmanto “Saskaņas” deputāte Jūlija Stepaņenko, pamanoties iepīt pat savu iemīļoto tēmu par Stambulas konvenciju. Inguna Sudraba “No sirds Latvijai” uzskata, ka reforma ir izglītības ministra ambīcija, bet vietā pati neko nepiedāvā. “Nacionālās apvienības” deputāte Vineta Poriņa runā par “latviskām vērtībām”, kas ir tuvas viņas vēlētājiem. “Latvijas Reģionu Apvienības” deputāts Varis Krūmiņš, kā sagaidāms, runā tikai par pedagogu algām. Konkrētāks ir Aivars Lembergs, kurš iebilst pret Izglītības ministrijas ieceri noteikt minimālo bērnu skaitu vidusskolas klasē, jo tas nozīmē to pašu, no kā baidās Pašvaldību savienība un Reģionālā apvienība – pustukšo skolu slēgšanu. Jāpiebilst, ka Lembergs Venstpilī jau vairākus gadus pilsētas skolās īsteno reformu līdzīgu, kādu iecerēts ieviest visā valstī. To Ventspilī ieviesa tie paši cilvēki, kas tagad izstrādā valsts līmenī, bet par to Ventspils galva klusē. Jo runāt par reformu pēc būtības ir sarežģīti un nepopulāri.
Īsumā – politiķi runā par to, kas saprotams un patīk vēlētājiem – paceliet algas un saglabājiet pustukšās skolas. Lielos vilcienos tas nozīmē – lai viss paliek pa vecam. Un tas viss, protams, tiekot darīts bērnu interesēs, nevis tādēļ, lai viņi tiktu pārvēlēti gaidāmajās Saeimas vēlēšanās.
Nepietiekami izskaidrota reforma.
Daļa atbildība par esošo situāciju jāuzņemas arī reformas ieviesējiem, ieskaitot Izglītības ministriju.
Nepieciešamie likuma grozījumi ir novilcināti līdz pēdējam brīdim. Stratēģiski to vajadzēja uzsākt jau daudz ātrāk, nevis divus mēnešus pirms Saeimas došanās atvaļinājumā.
Iesniegtā likumprojekta anotācija – kurā tiek izskaidrota nepieciešamība kaut ko mainīt – ir gara un nepārskatāma.
Vienā likumprojektā ir salikts viss iespējamais.
Līdz ar to nav pārsteigums, ka lielākā uzmanība ir pievērsta ierosinājumam uzsākt skolas gaitas no 6 gadu vecuma, jo tas ir viens no vieglāk uztveramajiem un saprotamākajiem priekšlikumiem. Jau savlaicīgi, redzot, cik lielu pretestību tas izsauc sabiedrībā, šo priekšlikumu vajadzēja virzīt, kā atsevišķu jautājumu, nevis iekļaut kopējā paketē un palikt zem sitiena visu reformu.
Jo pēc būtības, lai uzsāktu jauno satura reformu, ne jau sešgadnieku jautājums ir svarīgākais. Būtiski ir izmainīt divus punktus – atcelt prasību, ka stundas garums ir 40 minūtes, un izņemt no likuma atsauci “mācību priekšmetu standari”. Tieši par šiem diviem punktiem neesmu redzējusi diskusiju nevienā no politiķu vai saistīto iestāžu kritikā.
