Pirms nedēļas runāju ar latviešu māmiņu Rīgā. Varam viņu dēvēt par relatīvi laimīgo latviešu māmiņu. Ģimene nav turīga, bet viņa tomēr sēž mājās ar bērnu. Trešo gadu. Jo pieejama latviešu bērnudārza Rīgā viņai nav. Tas ir, kaut kur bērnudārzs ir – Katlakalnā vai Imantā, raksta portāls la.lv un Latvijas avīze.
Tikai viņa dzīvo pavisam citā Rīgas pusē. Bet laimīga viņa ir tāpēc, ka, rēķinot katru eiro, tomēr var sēdēt mājās. Jo citādi būtu kā viņas kaimiņienei, kurai vīra nav. Kaimiņienei bija jāiet darbā, un vienīgais veids bija nodot savu bērnu krievu dārziņā. Pa nakti bērns murgo, toties kaimiņiene pa dienu var strādāt. Atklājusi, ka bērnudārzs nesagatavo latviešu skolai. Kaimiņiene palaikam sūdzas par to, kas dārziņā notiek, bet pašā dārziņā nesūdzas. Saka, ja sūdzēsies, tad atriebsies bērnam.
Ir tāds jēdziens: sociāls konstrukts. Vienkāršoti skaidrojot – sabiedrībā ir uzskats par kādu lietu vai parādību, ka tā eksistē. Vai arī attiecīgi neeksistē. Bet visi vai vairākums ir pārliecināti par to, ka eksistē par visiem 200%. Sociālais konstrukts Latvijā ir tas, ka diskriminācija pret latviešiem Latvijas valstī neeksistē.
Latvijā sociālajā konstruktā un politiskajā darbakārtībā ir pastāvīgi, histēriski un mūžīgi uzputoti satrauktumi par to, kā jūtas “mazākumtautības” jeb, saucot lietas īstajos vārdos, patiesībā tie, kas runā krieviski. Mazākumtautību lieku pēdiņās, jo arī neesmu droša, vai par mazākumtautībām var saukt jebko, kas pārsniedz latviešu skaitu desmitiem vai simtiem reižu. Taču nekad neesmu dzirdējusi, ka kāds raizētos, kā Latvijā jūtas latviešu bērns vai latviešu jaunietis.
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
