Normāla parādība
Svīstot organisms atbrīvojas no toksīniem un citiem nevajadzīgiem vielmaiņas produktiem. Sviedros ir vielas, kas samazina kaitīgo mikroorganismu aktivitāti, tādējādi aizsargājot ādu un neļaujot baktērijām un vīrusiem iekļūt organismā. Ķermeņa mitrumā šie mikroorganismi mēdz strauji savairoties uz ādas un radīt gaužām nepatīkamu aromātu.
Svīšana vēl nepieciešama, lai regulētu ķermeņa temperatūru, jo, šķidrumam izgarojot, āda atvēsinās.
Izsvīstā daudzums ir atkarīgs no sviedru dziedzeru izvietojuma dažādās vietās zem ādas. Visvairāk to ir padušu, plaukstu un pēdu apvidū, un katram dziedzerim ir savs muskulis, kas izspiež sviedru lāses. Šo dziedzeru darbību regulē veģetatīvā nervu sistēma, tāpēc pastiprinās to aktivitāte emocionālas pārslodzes – stresa, baiļu, uztraukuma, pārdzīvojuma – laikā. Svīšana notiek nepārtraukti, taču pārsvarā cilvēks to nemaz nemana.
Slimību pazīme
Pastiprināta svīšana jeb hiperhidroze var būt raksturīga visam ķermenim vai atsevišķām tā daļām. Pēdējā – lokālā – forma ir biežāka.
Karstā laikā cilvēks svīst vairāk, un tā ir organisma normāla reakcija, lai regulētu organisma temperatūru. Arī pastiprinātas fiziskās aktivitātes – sporta, smaga fiziska darba – laikā ķermenis uzkarst, un atkal temperatūra ir jāregulē.
Intensīvāku sviedru izdalīšanos rosina fizioloģiskas hormonālas pārmaiņas grūtniecības laikā, kā arī klimaktēriskajā un menopauzes periodā, kad, samazinoties estrogēna līmenim, rodas karstuma viļņi, svīšana, garastāvokļa maiņa, ādas sausums, matu un nagu trauslums u.c. Protams, arī nepiemērots apģērbs un apavi pārāk siltā laikā pastiprina svīšanu.
Cilvēks stipri svīst infekcijas slimību gadījumā, kad ir paaugstināta ķermeņa temperatūra, jo organisms cenšas atbrīvoties no toksīniem. Specifiska svīšana naktī vienlaikus ar klepu un svara zudumu liecina par tuberkulozi. Ja ir paātrināta sirdsdarbība, sirdsklauves, nogurums, muskuļu vājums, roku trīcēšana, svara zudums un lielāks sviedru daudzums, tas liecina par vairogdziedzera pastiprinātu darbību jeb hipertireozi. Arī cukura diabēta gadījumā, kad strauji samazinās glikozes līmenis asinīs (šis stāvoklis ir hipoglikēmija), parādās izsalkums, trīce, nervozitāte, apjukums, miegainība un svīšana.
Dažkārt pastiprinātu svīšanu izraisa centrālās un perifērās nervu sistēmas un onkoloģiskas slimības. Pēdu āda pastāvīgi ir slapja sēņu infekcijas dēļ, kam var pievienoties ādas zvīņošanās, apsārtums, nieze, izsitumi un plaisas.
Šajos gadījumos ārstēšanās parasti notiek endokrinologa, neirologa, dermatologa vai citu ārstu uzraudzībā. Sarūkot slimības izpausmēm, mazinās arī svīšana.
Speciālie līdzekļi
Var izmantot dezodorantus un antiperspirantus, bet jāielāgo vairāki nosacījumi, jo īpašai šo līdzekļu grupai sastāvā ir alumīnija sāls. Tas sviedru dziedzeriem veido barjeru, samazinot sviedru izdalīšanos. Līdzeklis uzklājams problemātiskajās vietās uz nakti. Efekts ir noturīgs vairākas dienas, bet šādu antiperspirantu nedrīkst lietot ilgstoši, citādi attīstās ādas iekaisums. Izteiktas hiperhidrozes gadījumā gan šis līdzeklis nav efektīvs.
Daudz labāk darbojas botulīna injekcijas, lai tas paralizētu mazos muskulīšus, kas atrodas ap sviedru dziedzeriem. Svīšana samazinās, jo muskuļi no sviedru dziedzeriem vairs nespēj tik strauji izspiest sekrētu – sviedrus. Procedūras efekts saglabājas 4–8 mēnešus.
Dažkārt piemērota izrādās adatu terapija un fizioprocedūras (peldēšana, magnētterapija u.c.), kā arī nervu sistēmu nomierinoši un homeopātiski līdzekļi. Ja svīst kājas, tās pēc mazgāšanas var noskalot ūdenī, kam pievienota citrona sula, vai peldināt ūdenī, kam pieliets ozola mizu novārījums.
Konsultējusi Veselības centru apvienības poliklīnikas “Pļavnieki” dermatoloģe Kristīne Salaka
Avots:
