Vīrs klejoja pa naksnīgās Bostonas ielām. Lija lietus un viņš prātoja par savas dzīvības atņemšanu. Vīrs bija kara lidmašīnas pilots, kurš bija piedalījies pilsētas Hanoi, Vjetnamā, iznīcināšanas, ar ko viņš nespēja sadzīvot.
“Mirkstot lietū, ar smagiem soļiem vilku savu ķermeni uz priekšu. Es naivi cerēju, ka lietus spēs aizskalot vainas apziņas kārtu, kas bija sacietējusi ap manu sirdi. Tā, protams, nenotika, tāpēc sāku savu ceļu atpakaļ uz dzīvokli.
Bet tad es ieraudzīju Tevi.
Tu biji paslēpusies no lietus zem kādas vecas mājas balkona. Tev mugurā bija brūna, gara vakarkleita, kas vienlaicīgi man šķita smieklīga un majestātiska. Tavi brūnie mati bija pieķērušies Tavam labajam vaigam un vasarraibumu jūra bija pārskalojusi Tavus plecus. Nekas nebiju redzējis kaut ko tik skaistu.”
Sieviete bija mirkusi asarās, aizbēgot no pasākuma, kurā viņa bija kopā ar savu līgavaini, kuru nemaz nemīlēja.
Viņi abi devās uz vietējo kafejnīcu, kur pie pekanriekstu pīrāga dalījās savos stāstos. Viņš sajuta tādu saikni, kādu nekad iepriekš nebija jutis. Viņš jutās pieņemts.
“Es nepieminēju Vjetnamu, bet man šķita, ka Tu juti to cīņu, kas noris manī. Tomēr, Tavās acīs nebija lasāms žēlums, par ko es Tevi iemīlēju.”
Vīrs, dodoties uz labierīcībām, nolēma, ka piedāvās sievietei tālāku iepazīšanos un kopīgas dzīves veidošanu. Kad viņš atgriezās, pie bāra letes vairs neviena nebija. Viņa bija prom, atstājot tikai atmiņas.
Viņš bija izmisis, bet bija pateicīgs par to, ka viena šāda tikšanās spēja novērst domas no depresīvajām un aizmirst par pašnāvību.
“Tagad es esmu vecs vīrs un tikai nesen es pirmo reizi izstāstīju šo stāstu vienam no kara veterāniem. Viņš ieteica, lai uzmeklēju Tevi Facebook, bet es neko no tā nesaprotu. Zināju tikai to, ka Tu reiz dzīvoji Bostonā un Tavu vārdu. Pat, ja Tevi atrastu šaubos, ka Tevi spētu atpazīt, jo laiks tādā ziņā ir nežēlīgs pret mums.”
Vīrietis stāsta, ka nodzīvojis labu dzīvi, redzējis pasauli, mīlējis labu sievieti un uzaudzinājis dēlu, kurš ir kļuvis par labu cilvēku. Tas viss vienas tikšanās dēļ, kas viņā radīja cerību.
“Man ir arī smagas dienas. Mana sieva nomira pirms 4 gadiem. Mans dēls, gadu pēc tam. Es bieži raudu. Reizēm no vientulības, reizēm es pat nezinu, kāpēc. Ir reizes, kad spēju sajust dūmu smaku, kas cēlās no iznīcinātās Hanoi pilsētas. Un tad pārdesmit reižu gadā, es saņemu dāvanu. Debesis satumst, mākoņi aizsedz sauli un lietus lāses sāk skalot pasauli. Un es atceros.
Tāpēc, lai kur Tu būtu, lai kur Tu būtu bijusi, lai kurp Tu dotos, zini šo: Tu vēl joprojām esi ar mani.”
Avots: i100.independent.co.uk
