“Vācies ārā, tu smirdi,” friziere kliedza, atsakoties apgriezt matus večukam. Tad iznāca salona direktors un atklājās kaut kas neticams

Visu dzīvi Pāvels Anatoljevičs bija nodzīvojis mājā, kuru uzcēla vēl viņa vectēvs. Šeit viņš uzaudzināja abas savas meitas. Bet viņas jau sen bija pārcēlušās uz pilsētu un tagad  zvanīja tikai retu reizi.

Vienīgā dzīvā būtne, ar kuru večuks varēja dalīties savās bēdās, bija viņa suns. Viņš dzīvoja uz ielas, bet vectēvs katru vakaru izgāja ārā, apsēdās uz soliņa un runāja ar dzīvnieku. Viņš sūdzējās, ka neviens nenāk ciemos un visiem ir vienalga, kā viņš te dzīvo viens. Nereti suns atbildot ierējās, it kā saprotot, par ko saimnieks runā.

Bet māja tikmēr bruka kopā. Ziemā pa logiem pastāvīgi vējš, bet rudenī un pavasarī to pārpludināja lietus un kūstošs sniegs. Pāvels Anatoljevičs vecuma dēļ vairs nevarēja salabot jumtu. Viņš noteikti nespēja tajā uzkāpt sāpošo ceļgalu un nespēka dēļ. Tāpēc viņš vienkārši nomainīja bļodas un spaiņus, kad ūdens sāka pilēt no griestiem.

Kādu dienu viņš atkal sēdēja uz lieveņa un runāja ar suni. Vecais vīrs teica, ka viņam ir apnicis dzīvot šādi, un ka viņš gatavojas doties uz pilsētu pie saviem bērniem. Lai arī viņi nebija viņu apciemojuši, viņam bija pierakstīta adrese.

Vakarā viņš apsēdās uz lieveņa, lai saskaitītu naudu un izveidotu maršrutu, kā nokļūt pie bērniem. Tagad viss bija gatavs. Viņš palūdza kaimiņam pieskatīt suni, bet pats jau nākamajā rītā devās ceļā.

Vispirms vecais kungs kājām aizgāja līdz  galvenajam ceļam, kas veda uz pilsētu. Bija jānoķer mašīna vai jāgaida autobuss. Viņam paveicās – drīz vien piestāja regulārais mikroautobuss, kas brauca pareizajā virzienā.

Večuks samaksāja par biļeti un apsēdās blakus logam, lai apbrīnotu dabu. Ārā bija vasara,  viss tā ziedēja, ka dvēsele gavilēja.

Drīz Pāvels Anatoljevičs nokļuva stacijā. Tur viņš sāka jautāt garāmgājējiem, kā nokļūt adresē, kurā dzīvo viņa meita. Bet lielākā daļa no viņa vienkārši novērsās, steidzoties savās darīšanās un netērējot laiku sarunai ar veco vīru.

Beidzot kāds garāmgājējs apstājās un pauda, ka večukam  vajag 51. autobusu. Ar to viņš varēja nokļūt vēlamajā punktā. Sirmais kungs pateicās un devās uz pieturu gaidīt transportu.

Un tā viņš tuvojās meitas Marinas mājai, cerot ka viņa būs mājās un priecāsies sastapt tēvu. Drīz viņš nokļuva kāpņu telpā un sāka klauvēt pie meitas dzīvokļa durvīm.

Bet neviens viņam to neatvēra. Pāvels Anatoļjevičs nolēma, ka visi ir darbā, bet vakarā viņiem noteikti vajadzēja atgriezties mājās. Viņš nolēma pagaidīt ārā, jo īpaši tāpēc, ka laika apstākļi bija labvēlīgi.

Spīdēja spoža saule, rotaļu laukumā spēlējās bērni, blakus sarunājās mammas. Vecais vīrs iekārtojās uz soliņa netālu no kāpņu telpas un skatījās uz durvīm. Bet pāris stundu laikā neredzēja nevienu, ko pazītu.

Pagāja laiks, un viņš jau sāka šaubīties, vai viņa meita parādīsies. Večuks atcerējās, ka Marina viņam savu adresi atstājusi pirms pusotra gada. Tad viņi sazvanījās, bet drīz meita vairs  nezvanīja.

Vecais kungs domāja, ko tagad darīt. Viņš nedaudz pastaigāja pa pagalmu un nolēma izstaigāt rajonu. Ja nu meitas ģimenes locekļi vienkārši aizkavējušies. Gaidot savus mīļotos, viņš izdomāja apmeklēt frizieri un nopirkt saviem mazbērniem dāvanas.

Viņš ātri atrada frizētavu — apkārtnē tādu bija diezgan daudz. Viņš iegāja un apsēdās krēslā, kad pienāca viņa kārta. Kad pienāca meistare, viņš lūdza nogriezt matus pēc iespējas labāk, taču sieviete uzreiz sāka raustīt degunu un brēca, ka večuks nelabi smird.

Pāvels Anatoljevičs bija sarūgtināts. Viņš tiešām bija ceļā ilgu laiku un pārcietis karstumu, taču frizieres reakcija viņu pārsteidza. Sieviete teica, ka negrasās tuvoties nelaimīgajam vīrietim, kamēr viņš nebūs sakopis sevi. Pēkšņi viņa sāka skaļi kliegt, lai viņš iet prom.

Lasi vēl: Mūžībā devies Latvijas diplomāts: ”Viņš mums devis lielu ieguldījumu”

Acīmredzot viņas balss bija dzirdama blakus telpā, jo no turienes iznāca kāds vīrietis. Viņš mēģināja noskaidrot, kāpēc friziere tik skaļi kliedz. Viņa neklusēja un atkal sāka braukt virsū večukam par to, ka viņš slikti oda.

Vīrietis centās nomierināt saniknoto sievieti. Teica, ka viņa ir brīva un viņš par visu parūpēsies. Un viņš piegāja pie vecā vīra un atvainojās viņam. Tad viņš paskaidroja, ka meistaram ir neērti griezt nemazgātus matus un piedāvāja tos izmazgāt.

Turpinājumu lasiet nākošajā lapā