Pēdējā laikā ir bijušas ļoti karstas diskusijas par padomju pagātni. Viena no populārākajām tēmām ir ēdiens valsts iestādēs, ar ko esam sastapušies jau no agras bērnības.
Cilvēku viedokļi šajā jautājumā būtiski atšķiras, un viņi ir gatavi pierādīt savu taisnību bezgalīgi.
Un vainīgs ir ēdināšanas darbinieks, kura apzinīgums un meistarība bija atkarīga no tā, cik garšīgi pilsētnieki varēs paēst, piemēram, rūpnīcas vai skolas ēdnīcā un vai viņu šķīvji būs pietiekami piepildīti.
Ēdināšanas dienesta darbinieks
Ēdināšanas darbinieks bija iekārojams amats parastam padomju pilsonim, kuram cilvēkus “no ielas” neņēma. Jo cienījamāka un prestižāka iestāde, jo grūtāk bija iekļūt tās kolektīvā.
Pat viesmīļi tur ieguva darbu, izmantojot paziņas, sakarus vai kukuļus. Kādu dienu mani iepazīstināja ar puisi, kuram izdevās uzkāpt uz kuģa, kurš veica aizjūras reisus.
Viņš strādāja par parastu viesmīli, bet sevi pasniedza tā, it kā būtu kuģa kapteinis. Nu ko lai saka?!
Katrs ēdināšanas darbinieks, no vadītāja līdz trauku mazgātājam, bija atbildīgs par klientu apkalpošanas kvalitāti, vai tas būtu mazs bērns no bērnudārza vai frontes strādnieks no rūpnīcas.
Ja visi kolektīva dalībnieki strādāja saskanīgi un apzinīgi veica savus pienākumus, tad šādā iestādē ēdieni vienmēr bija gardi, virtuvē nebija antisanitāru apstākļu, ēdamistabā saglabājās patīkama atmosfēra.
Bet pat slavētajā Padomju Savienībā nereti bija tādas sabiedriskās ēdināšanas iestādes, uz kurām neviens vairs negribēja braukt. Kurš, tavuprāt, bija pie tā vainīgs?
Tieši tā! Ēdināšanas pakalpojumu darbinieki. Daudzi cilvēki brīnījās par šiem cilvēkiem, jo viņiem bija viegli piekļūt produktiem, kurus nevarēja atrast tukšos veikalu plauktos.
Viņu prasmīgajās rokās regulāri parādījās “pārpalikumi”, kas radās pēc vienkāršas porciju samazināšanas. Jo drosmīgāki un veiklāki bija virtuves darbinieki, jo pilnākas kļuva viņu somas, kuras maiņas beigās vilka mājās.
Turpinājums nākošajā lapā…
