Kira ir 26 gadus veca sieviete, kura dzīvo Ņujorkā un viņa dalījās ar ģeniālu eseju par savām pārdomām pirms un pēc maratona:
“Skriet 42 km ar iebāztu vates pikuci savā kājstarpē, likās vienkārši absurdi. Pie tam var patiesi rasties saberzumi, kustības rezultātā.”
Tomēr beigās Kirana saprata to, ja viņa ir pietiekami spēcīga un izturīga, lai noskrietu tādu distanci, tad viņa ir pietiekami varena, lai nedomātu un neuztrauktos par to, ko sveši cilvēki par viņu domā. Ar šādu lēmumu viņa varēja palīdzēt pievērst uzmanību tam, ka lielai daļai sieviešu visā pasaulē nav pieejas sanitārajiem produktiem tādiem kā higiēnas paketes un tamponi.
Kirana iedzēra pāris pretsāpju tabletes un nolēma, ka ļausies tam, ko daba ir lēmusi.
“Kad es skrēju, pie sevis domāju, kā gan sievietes, gan vīrieši ir pieraduši izliekties, ka mēnešreizes neeksistē. Tas viss tiek noklusēts. Ir pieņemts, ka sievietes nedrīkst par to sūdzēties vai apspriest sava ķermeņa izmaiņas un darbības, ja reiz neviens neredz, ka tas notiek. Un, ja jau to neredz, tad jau tas visticamāk ir sīkums.”
Kad viņa skrēja, tad kāds pienāca viņai no mugurpuses ar pretīgumā saviebtu seju: “Tev ir sākušās mēnešreizes.” Viņa nezināja vai viņai nomierināties un aiziet “sakopties” vai turpināt ļaut tam savu gaitu, jo viņa pati ir noteicēja pār savu ķermeni.
Bet, kad viņa ieraudzīja savu tēti un brāli gavilējot un saucot uzmundrinājumus, nesatraucoties par Kiranas mēnešreizēm, tad viņas šaubas pagaisa un viņu pavadīja prieks un līksme līdz pašai finiša taisnei.
Kirana atzīst: “Šī pieredze man iemācīja daudz par bailēm un sāpēm, un kā tās pārvarēt.”
Avots: i100.independent.co.uk