Pirms mēneša pie manis pēc jurista padoma griezās divu bērnu māmiņa saistībā ar tēmu, kura skar jebkuru no Latvijas iedzīvotājiem – medikamentu pieejamība. Viņas satraukumu radīja situācija aptiekā, kas atrodas kādā no Rīgas slimnīcu teritorijām, kur daktera izrakstītās zāles nopērkamas par minimālai algai pietuvinātu summu, bet citās aptiekās ārpus slimnīcas teritorijas šis pats medikaments ir par ievērojami zemāku cenu.
Lai arī šķiet, ka Latvijā medikamentu pieejamības jomā jau labu laiku atpakaļ tika ieviesta kārtība, tomēr jāatzīst, ka pētot šo tēmu dziļāk, atklājās vairāki zemūdens akmeņi, kas vai nu nejauši nogrimuši likumdošanas izmaiņu straumē, vai arī valdība, ierēdniecība un tai pietuvinātie farmācijas speciālisti apzināti piever acis un airē uz priekšu.
Pievēršoties šai būtiskajai tēmai, esmu veikusi padziļinātu izpēti, apzinot 30 dažādu slimību pacientu organizāciju viedoklus (piemēram, diabēta, kaulu slimību, asinsvadu slimību u.c.) no dažādiem Latvijas novadiem, kā arī izpētījusi aptieku izvietojumu Latvijas teritorijā.
Kā tas bija sagaidāms, daļa pacientu sūdzējās par e-veselību, tomēr izkristalizējas trīs citas ārkārtīgi nopietnas problēmas, kas ierobežo Latvijas iedzīvotāju vienlīdzīgas tiesības medikamentu pieejamībai – it īpaši, ja salīdzinām ar situāciju citās ES dalībvalstīs. Balstoties uz apkopoto informāciju, organizācija IMPACT 2040 aicinās Latvijas pacientu organizācijas vērsties ar iesniegumu Eiropas Komisijas SANTE direktorātā ar lūgumu sadzirdēt pacientu viedokli par medikamentu pieejamību un veicināt Latvijas ierēdniecību novērst konstatētās nejēdzības.
Lūk, būtiskākās problēmas, uz ko norāda pacientu organizāciju pārstāvji:
Pirmkārt: Aptieku bloka noteikumu butaforija
Kā no prakses zināms, slimnīcas nodrošina ne jau visus medikamentus, kuri pacientam ir nepieciešami. Parasti (praksē), daļai no vajadzīgo medikamentu tiek izrakstītas receptes. Lielākai daļai pacientu, kas ir spiesti uzturēties slimnīcās, ir ierobežotas pārvietošanās iespējas un tās aprobežojas ar slimnīcas teritoriju.
Līdz ar to šie pacienti, kas vienlaikus ir arī patērētāji (kas iepērkas aptiekās), Latvijā ir pakļauti aptieku ķēžu visatļautībai, kuras diktē noteikumus medikamentu pieejamībā – izvietojot viena tīkla aptiekas slimnīcas teritorijā, tādējādi nosakot maksimāli pieļaujamās medikamentu cenas un piedāvājot konkrētu ražotāju medikamentus.
Tas ir iespējams tādēļ, ka aptieku ķēdes manipulē ar likumā noteiktajiem novietojuma kritērijiem un regulāri apiet aptieku bloka noteikumus jeb aptieku izvietojuma kritērijus. Tādējādi Latvijā slimnīcu, rajona un pilsētu ietvaros dominē viena aptieku ķēde. Atbildīgās personas vien plāta rokas savā nespēcībā.
Protams, var diskutēt, ka arī aptieku nozare ir tāds pats bizness, kā jebkura mazumtirdzniecība, un brīvajā ES tirgū ir jāļauj brīvi konkurēt, pielietojot visus atļautos un neatļautos paņēmienus. Tomēr nevajadzētu aizmirst, ka sabiedrības veselības sistēma Latvijā, vismaz pagaidām, ir balstīta uz Latvijas iedzīvotāju nomaksātajiem nodokļiem, nevis katra Latvijas iedzīvotāja izdzīvošana ir tikai un vienīgi viņa paša problēma. Līdz ar to ētikas aspektam un atbildīgai attieksmei pret Latvijas iedzīvotāju nopelnīto un veselības aprūpes sistēmai uzticēto, it īpaši jautājumos, kas saistīti ar aptiekas nozari kopumā, valsts institūciju (kontrolējošo iestāžu) iejaukšanās ir vēlama un pat obligāta, lai novērstu, vai vismaz ierobežotu, aptieku peļņas kampšanas instinktu.
Otrkārt: Aptieku nepietiekamība reģionos
Aptieku tīkli koncentrējušies pārsvarā lielajās pilsētās, īpaši Rīgas stratēģiskajos punktos. Taču reģionos aptieku izvietojums ir nepietiekams, vai arī konkrētā reģionā dominē viena tīkla aptiekas. Rodas jautājums – kā šāda situācija ir tikusi pieļauta un kādēļ ne Konkurences padome, nedz Veselības ministrija šai situācijai nepievērš uzmanību?
Daudz ir runāts par pašu medikamentu dārdzību. Taču šāda aptieku sablīvēšanās centros, rada reģionos pacientiem papildus izmaksas – medikamentu cenai jāpieskaita ievērojamas summas, lai tik ļoti nepieciešamie medikamenti no aptiekas nonāktu līdz pacientam.
Treškārt: Valsts politikas ietekme uz veselības aprūpes pieejamību
Papildus dažu aptieku ķēžu manipulācijām ar medikamentu cenām, arī valsts politika apgrūtina patērētāju pieejamību medikamentiem. Lai gan PVN ir maksājams visā ES, katra dalībvalsts pēc saviem ieskatiem nosaka šā nodokļa likmes.
Patlaban Latvijā medikamentiem (tostarp arī kompensējamiem medikamentiem) un medicīnas ierīcēm ir tā saucamā samazināta pievienotās vērtības nodokļa likme 12% apmērā un tomēr – tā ir viena no augstākajām Eiropā, liecina Eiropas Farmācijas uzņēmumu un apvienību federācijas (EFPIA) dati. Salīdzinoši, Zviedrijā, Lielbritānijā un Maltā PVN likme ir 0%, Francijā – 2,1%, Šveicē – 2,5%, Spānijā – 4%, Ungārijā un Horvātijā – 5%, Beļģijā un Grieķijā – 6%, bet kaimiņvalstīs Lietuvā un Igaunijā – attiecīgi 5% un 9%.
Līdz ar to mēs nonākam pie ļoti nepatīkamas situācijas, kad Latvijas valsts no tribīnes saka – mēs esam sakartojuši veselības aprūpi, bet iedzīvotāji ikdienā saskaras ar situāciju, ka veselības aprūpe sāk aizvien vairāk palikt nepieejama.
Mēs ar iesniegumu Eiropas Komisijas SANTE direktorātā vēlamies panākt, lai no valsts puses aktīvāk tiktu pārraudzīta situācija aptieku jomā, jo pretējā gadījumā zāļu cenas var turpināt augt vēl un vēl, Veselības ministrija un Konkurences padome apskatītos reālo situāciju aptieku ķēžu izvietojumā ne tikai pilsētās, bet arī reģionos, bet valdība padomātu, vai tiešām Valsts budžets ir jāpapildina uz slimu Latvijas iedzīvotāju rēķina.
