– Tagad es esmu pārliecināts, ka mūsu kopdzīvē nebūs nekādu problēmu! – Vadims ar vieglu smaidu pietuvojās viņām tuvāk un pievienojās apskāvienam, skūpstīdams Jūliju uz pieres.
Kamēr Tatjana smējās un teica, cik ļoti viņai ir paveicies ar dēlu un vedeklu, Jūlija varēja tikai skatīties uz pretējo sienu, sagremojot dzirdēto. Vienīgais, par ko tagad domāja Jūlija, bija tas, ka viņi bija pārcēlušies uz šejieni velti.
Tās pašas dienas vakarā nenotika nekas dīvains. Vadims bija dušā, un Jūlija virtuvē dzēra tēju. Viņa bija uzlikusi austiņas, tāpēc nedzirdēja, kā aiz viņas tuvojas Tatjana. Sieviete uzlika roku uz svaines pleca, un viņa atlēca un pārbiedēta paskatījās apkārt.
– Jūlij, vai tu redzēji spoku? – Tatjana spēcīgāk saspieda meitenes plecu un nelaimīgi uz viņu paskatījās.
Jūlija novilka austiņas un vainīgi paskatījās uz savu vīra māti.
– Atvainojiet, es klausījos mūziku un nedzirdēju jūs. – Jūlija nolika telefonu ar austiņām uz galda zem nepatīkamas vīpsnas kundzes nopūtas.
Tatjana apsēdās pie galda pretī Jūlijai un uzmanīgi uz viņu paskatījās.
– Tātad, – vīramāte kaut kā pēkšņi mainīja balsi un nopietni un ar zināmu pretenziju paskatījās uz Jūliju. Kamēr tu dzīvo manā mājā, tu pildi visus manis dotos uzdevumus un neesi pret mani rupja. Vai es skaidri izteicos?
Jūlija brīdi neatbildēja, domādama, vai viņa pareizi sapratusi mātesmātes vārdus. Tad viņa piesardzīgi pieskārās un iedzēra malku tējas.
– Es ceru, ka jūs neesat tik stulba, lai mēģinātu par mani sūdzēties Vadikam? Es vēl nezinu, ko no tevis gaidīt, bet ceru, ka tu neesi stulba meitene un visu esi apguvusi, – sieviete viltīgi pasmaidīja, un tad viņas seja strauji un pat nedabiski mainījās uz sirsnīgu un prieka pilnu izteiksmi.
Lai saprastu, kas bija iemesls tik straujai noskaņojuma maiņai. Jūlija pagriezās un ieraudzīja Vadimu ar dvieli rokās, kurš stāvēja durvju priekšā.
– Māmiņ, Jūlija, es tik priecājos, ka tik ātri atrada kopīgu valodu. Vadims iegāja virtuvē un apsēdās uz krēsla starp Tatjanu un Jūliju.
– Godīgi sakot, es izlasīju daudz stāstu par mātes un vedeklas attiecībām. Un lielākoties viņas vienkārši nespēj viena otru paciest, – Vadims vēlreiz atsedza siltu skatienu uz smaidošo Tatjanu un nedaudz nobijušos Jūliju. – Bet tu! Jūs esat īstas draudzīgas ģimenes piemērs! Es jūs ļoti mīlu!
– Mans dēls! – Tatjana pavirzīja savu krēslu tuvāk Vadimam un apskāva viņu aiz pleciem, noliekot galvu viņam uz pleca. – “Mēs ar Jūliju nekad neuzvedīsimies tik bērnišķīgi. Vai ne?
Jūlija bija iegrimusi savās domās un pārdomās, tāpēc nedzirdēja, kā Tatjana viņu uzrunā.
Vadims, redzēdams, ka Jūlija nepievērš viņiem nekādu uzmanību, nedaudz satraucās. Un, tā kā viņam bija grūts raksturs, skumjām uzreiz sekoja aizkaitinājums. Viņš viegli pabakstīja Jūliju pa plecu, lai atgrieztu viņu pie viņiem no domām, un paskatījās uz viņu, saraucoties.
Jūlija paskatījās uz Vadimu un Tatjanu. Viņa izskatījās apmulsusi un aizkaitināta. Viņa nesaprata, kāds ir viņas vīramātes attieksmes iemesls, un viņai bija tik daudz jautājumu, uz kuriem viņa nedomāja, ka varētu saņemt atbildi.
Tatjana nolēma pirmā pārtraukt klusumu un vēlreiz uzdeva savu jautājumu.
– Jūlija, es tev jautāju, mēs taču esam normāli, adekvāti cilvēki, vai ne?
Viņa ātri mājusi ar galvu un nervozi pasmaidījusi.
– Kur jūs lidojat? Par ko jūs domājat? – Vīra māte apsēdās krēslā un tad, smaidot, nevērīgi paskatījās uz Jūliju. – ‘Domājot, es ceru, par to, cik lieliski mēs rīt sakopsim visu dzīvokli?
Sastopoties ar Jūlijas nesaprotošo skatienu, Tatjana uz mirkli ļāva sev viltīgi pasmaidīt, bet pēc tam atguva to pašu draudzīgo un mīļo sejas izteiksmi. Kopumā viņa kļuva tāda pati, kāda vienmēr bija Vadima priekšā.
– Jūlij, tu neesi šeit ieradusies, lai atpūstos. Rīt mēs veiksim ģenerāltīrīšanu! – Tad Tatjana pievēra acis un stingri paskatījās uz Jūliju. – Es ceru, ka tu neesi slinka vai, kas vēl sliktāk, ne no tiem krāpniekiem, kas uzkopšanas laikā apzog dzīvokli, – viņa centās izklausīties nenopietni, it kā stāstītu kādu joku. Taču Jūlija tajā noķēra apslēptos draudus un saprata, ka Tatjana vienkārši smejas par viņu.
– Mammu, nejoko tā. Jūlijai ir delikāta meitene, – Vadims it kā smējās un jokoja savu draudzeni. – Viņa varētu apvainoties. Viņa vēl nesaprot mūsu jokus. Meitenes, nekavējieties pārāk ilgi, es eju gulēt, – teica Vadims un izgāja no virtuves.
Tatjana izkliedza viņam laba vakara vēlējumus un piecēlās, dodoties uz vannasistabu.
Kad visi istabas biedri bija aizgājuši un Jūlija palika viena pati virtuvē, viņa beidzot varēja mierīgi izelpot un pārdomāt visu, kas šajā dienā bija noticis.
– Tātad, ko es uzzināju: Vadima mamma mani ienīst, un man vai nu jādzīvo pēc viņas noteikumiem, vai vispār jāaizmirst, kas ir mierīga dzīve, un galu galā jāzaudē Vadims, – domāja Jūlija.
Otrs notikumu variants viņai nepatika visvairāk, tāpēc viņa sāka gatavoties tam, ka no rīta viņu negaida nekas labs. Un vispār, kamēr viņi šeit dzīvos, viņa noteikti nebūs mierīga.
– Un tomēr! Cik liekulīgi no viņas puses! Vai viņa vienmēr būs tāda Vadima priekšā? – Viņa nomazgāja krūzi, ielika to skapī un devās uz guļamistabu, lai nomierinātos un aizmirstos miegā. Taču domas vilciens tā arī neatstāja viņas galvu. Viņa domāja tikai par to, kā pēc iespējas ātrāk pārvākties no šī dzīvokļa kopā ar Vadimu un dzīvot kopā. Tikai viņi abi.
Taču diena nebeidzās – Vadims gaidīja viņu guļamistabā, un acīmredzot viņš vēlējās ar viņu kaut ko nopietnu pārrunāt.
Jūlija kādu brīdi stāvēja pie gultas, tad apsēdās un paskatījās uz Vadimu, kurš tikai klusu vēroja viņu.
– “Tu gribi par kaut ko runāt? Vai es jūs pareizi saprotu? – meitene izslēdza galveno gaismu un ieslēdza lampu, kas atradās uz naktsgaldiņa, paralēli aizverot viņu istabas durvis.
– Vai kaut kas nav kārtībā? Starp tevi un manu mammu, – Vadima balsī nebija ne sūdzības, ne dusmu, tāpēc meitene nomierinājās un nogulējās, izstiepjoties visā augumā.
– Man šķiet, ka tavai mammai es nepatīku.
– Nepatīk? Ko tieši tu ar to domā, – Vadims neatlaida no viņas acis.
– Nu, zini, es viņai vienkārši nepatīkos kā cilvēks. Es nedomāju, ka no šīs rītdienas neplānotās ģenerāltīrīšanas iznāks kaut kas labs.
Vadims vēl dažas minūtes skatījās uz viņu, tad klusībā apskāva viņu un noskūpstīja.
– Nedomāju, ka tā. Es esmu pārliecināts, ka viņa pagaidām tevi tikai apskata. Adaptācijas periods, un tamlīdzīgi. – Vadims aizsniedzās pēc lampas un izslēdza to.
Bet miegs nenāca. Ja viņa arī aizmiga, viņa gulēja seklu miegu, pamostoties pie katra šņākstiena. Nekad agrāk viņa nekad nebija bijusi tāda. Jūlija ciešāk piespieda sevi pie Vadima, kurš jau sen bija aizmidzis, un aizvēra acis, mēģinot nomierināties un izslēgt smadzenes.
Rītdiena vēl nebija pienākusi, un es jau uztraucos kā skolniece pirms eksāmena!
Jūlija aizmiga tikai no rīta, un visu nakti viņai bija slikti sapņi.
Viņa pamodās vēlu un jutās sliktāk nekā jebkad. Un viņas miegu pārtrauca nevis ķermeņa vajadzība, bet gan Tatjana, kura bija nolēmusi sarīkot diskotēku 80. gadu stilā. Jo no šāda dungošanas un pilnā skaļumā ieslēgtas mūzikas nepamostos tikai kurls cilvēks.
Apskatoties apkārt, Jūlija saprata, ka Vadims jau sen aizgājis uz darbu, un tas nozīmēja, ka tagad viņi ar vīramāti palikuši vieni. Un Jūlijai bija bail iedomāties, kā viņa tagad, kad zināja, ka Vadims ir prom, ar viņu rīkosies.
Ģenerāltīrīšana
Pārvarējusi nevēlēšanos celties no gultas, Jūlija pārģērbās no pidžamas un devās uz vannas istabu, lai nomazgātos un sakoptos. Taču arī tur viņu gaidīja pārsteigums. Neatrodot zobu birsti, Jūlija devās uz virtuvi, kur atradās Tatjana, lai noskaidrotu, vai viņa to ir redzējusi.
Bet Jūlijai pat nebija jājautā. Tiklīdz viņa ienāca virtuvē, viņa ieraudzīja Tatjanu, kura ar viņas zobu birsti tīrīja savas lietas un jautri, pat jautri dziedāja līdzi dziesmām. Jūlija pat zaudēja valodu. Vienīgais, ko viņa varēja darīt, bija skatīties uz sievieti un gaidīt kādu paskaidrojumu par notiekošo.
Tatjana nelika sev ilgi gaidīt. Pēc dažām minūtēm, pamanījusi Jūliju uz virtuves sliekšņa, viņa viņai pasmaidīja un iemeta birsti atkritumu tvertnē, tad piebremzēja mūziku un teica:
– Labu rītu, līgava! Tu beidzot esi pamodusies! Tu tik ilgi esi gulējusi! – Tatjana, it kā nekas nebūtu noticis, pasniedza Jūlijai trauku lupatiņu un dvieli. – Te vari noslaucīt traukus pēc tam, kad es tos nomazgāju.
Tas bija Jūlijas sejas dvielis…..
– Tatjana, es, protams, atvainojos, bet ko tas viss nozīmē? – Jūlija palūkojās pa istabu, kavēdamās acīs uz atkritumu urnu, kurā pirms dažām minūtēm bija ielidojusi viņas zobu birste, un uz dvieli, ar kuru bija noslaucīti trauki.
– Kā ko? Vispārējā tīrīšana. Jūlija, vai tu vēl neesi pilnībā pamodusies? – Tatjana pamanīja, uz ko Jūlija skatās, un steidzās paskaidrot ar to pašu draudzīgo smaidu sejā. – Ak, tieši to jūs domājat. Man likās, ka Vadiks to atnesa man uz tīrīšanu. Es pat nenojautu, ka tās varētu būt tavas lietas.
Sieviete neveikli pasmaidīja, tad izņēma no atkritumu urnas Jūlijas zobu birsti un pasniedza viņai.
– Šeit. Vienkārši nomazgā to karstā ūdenī, un tā būs kā jauna.
Jūlija, kura nekad nebija saskārusies ar tik acīmredzamu rupjību, izskrēja no virtuves uz guļamistabu, paņēma telefonu un uzzvanīja Vadima numuru. Viņa cerēja, ka vismaz tagad viņš varētu aizstāvēt viņu un palīdzēt viņai.
– Alo! – Vadima balss bija aizkaitināta. Viņam nepatika, ka viņu novērš no darba.
– Vadims! Tava mamma sabojāja manas lietas! – Jūlijas balss skanēja samulsusi, un otrā līnijas galā viņa dzirdēja tikai nelaimīgus nopūtas. – Vadims! Viņa paņēma manu zobu birsti un sāka ar to tīrīt savu komplektu! Vai tas ir normāli? Viņa arī izmantoja manu dvieli, lai noslaucītu manus šķīvjus un krūzītes!
– Un tu mani izklaidē par tādu muļķību? – Tas nepatīkami izskanēja no telefona otrā gala.
Jūlijai pa mugurkaulu pārskrēja drebuļi. Viņa atkal jutās kā maza un neaizsargāta meitene.
– Nezvani man vairs par tādiem sīkumiem, – Vadims vienkārši nolika klausuli.
Jūlija bezspēcīgi nometa telefonu uz gultas un pagriezās pret guļamistabas durvīm.
Un tur viņa ieraudzīja sašutušāko un neapmierinātāko seju uz planētas. Un Jūlija pat nesaprata, no kā viņa baidījās vairāk: vai no šādas neapmierinātas sejas īpašnieka, vai no dusmām, kas sūcās no šīs sievietes.
– Mēs ar jums to apspriedām, – viņa aukstasinīgi sacīja. – Lai arī kādā situācijā Vadims nonāktu, viņš nostāsies manā pusē, bet tevi viņš nekad neaizstāvēs. Kā tu nesaproti?
Tatjana piegāja tuvāk meitenei:
– Tu nekad nebūsi viņa pirmajā vietā, un neviens tev nepalīdzēs. Viņš tevi nemīlēs vairāk par savu māti.
Jūlijas acis sāka asaroties. Vai nu no aizvainojuma, vai no šo vārdu patiesuma. Viņa zināja, ka pat tad, ja vedekla Vadima priekšā izdarītu viņai kaut ko briesmīgu, viņš joprojām būtu viņas mātes pusē. Viņš neaizstāvētu Jūliju un necīnītos ar viņas māti. Jūlija to saprata, un līdz ar to viņa apzinājās sava stāvokļa bezspēcību.
Viņa mīlēja Vadimu. Mīlēja viņu un pievēra acis uz visu. Un tas viņai kaut ko atgādināja.
Tieši tā.
Tāpat kā Vadims bija mīlējis savu māti. Viņš akli ticēja ikvienam viņas vārdam un bija gatavs pievērt acis pat uz acīmredzami sliktu viņas rīcību. Jūlija bija kā auksts ūdens. Un tante turpināja savu tirādi.
– Tieši tāpēc tev vajadzētu pārvākties. Un pēc iespējas ātrāk. Es Vadikam atradīšu daudz labāku vedeklu nekā tu.
Tatjana pēkšņi atkāpās, dodoties atpakaļ uz virtuvi:
– Es tev iesaku jau tagad sakravāt savas mantas un doties prom no šejienes. Pretējā gadījumā es pati izdomāšu attaisnojumu, lai jūs izdzītu. Tu taču mani pazīsti, tev šis attaisnojums nemaz nepatiks. – Sieviete pasmaidīja ar visiem 32 zobiem un pamirkšķināja meitenei.
Beidzot Jūlija atvēra acis. Viņa saprata, ka šis gājiens viņai bija parādījis, kāds cilvēks Vadims patiesībā ir. Viņa jau iepriekš bija pamanījusi mātes un dēla līdzību. Viņa redzēja, kāds cilvēks ir viņas vīramāte, un saprata, ka Vadims galu galā kļūs tāds pats. Vai arī viņš jau bija tāds kļuvis?
Jūlija apsēdās uz grīdas, aplūkoja savu un Vadima guļamistabu un atcerējās visus strīdīgos brīžus viņu attiecību laikā, uz kuriem meitene iepriekš bija novērsusi acis.
Viņa atcerējās, cik bieži Vadims aizliedza viņai iet ārā, kā viņš pārbaudīja viņas telefonu, kad viņam šķita, ka viņa viņu krāpj, cik bieži viņš viņu neuzklausīja un neticēja viņai, kā aizliedza viņai valkāt viņas mīļāko kleitu, jo vīrieši uz viņu skatījās uz ielas.
Un pēdējais piliens bija doma, ka viņa mamma vienmēr bijusi atbildīga par viņu attiecībām. Vadims nekad neko neizlēma pats. Viņš vienmēr prasīja mammai padomu, un viņai vienmēr bija pēdējais vārds. Jūlija to visu atcerējās. Un nolēma, ka viņa negrasās ar to ilgāk samierināties.
Kad Vadims atgriezās mājās un Jūliju neatrada, viņš mēģināja mammai pajautāt, kur pazudusi viņa draudzene. Mamma viņam tikai atcirta roku un teica, ka Jūlija nekad neatgriezīsies. Viņa Vadimam izstāstīja savu nākamo pasaku, ka Jūlija viņu pametusi un aizgājusi ar kādu bagātu vīrieti. Viņa viņam teica, ka Jūlija visu laiku viņu izmantoja un nemīlēja.
– Un es vienmēr zināju, ka ar Jūliju kaut kas nav kārtībā, – viņa teica, mierinot dēlu.
Protams, Vadims nevarēja tik viegli samierināties ar mīļākās meitenes zaudējumu. Viņš staigāja pa istabu, mēģināja viņai piezvanīt, pat zvanīja Jūlijas radiniekiem, kas bija viņa kontaktu grāmatiņā, taču neviens neko nezināja vai vienkārši necēla klausuli. Vadims bija izmisumā. Viņš nezināja, ko darīt, un nespēja iedomāties, kā būtu bez Jūlijas. Bez savas Jūlijas.
Tikmēr Jūlija jau brauca ar vilcienu uz savu dzimto pilsētu un smaidīja. Viņa bija laimīga un brīva. Viņa zināja, ka ir jauna un skaista, un Vadims nebūs pēdējais vīrietis viņas dzīvē.
– Meitene, tu esi mirdzoša no laimes. Ko tu brauc pie sava līgavaiņa? -pieprasīja vīrietis, kurš sēdēja viņai blakus.
– Tu tam neticēsi. Tieši otrādi. Es bēgu prom no sava līgavaiņa.
Jūlija pasmaidīja un pēc tam pasmaidīja…
Pēc šī incidenta Jūlija nolēma sākt jaunu dzīvi un pārcēlās uz citu pilsētu. Tur viņa dabūja darbu birojā, un kādu dienu viņas jaunais kolēģis Artūrs pienāca pie Jūlijas, viņa balsī skanot nomāktībai. Artūrs viņai pastāstīja, ka viņa sievasmāte neatlaidīgi cenšas kontrolēt katru jaunās ģimenes soli…
