Kad Latvijas neatkarības atjaunošanas process izrādījās neatgriezenisks, daļa agrāko līdztiesībnieku turpinājuši politiskās cīņas neatkarīgajā Latvijā, citi devās biznesā; padomju militāristi pārceļoja uz Krieviju, viens otrs jau ir Mir*s. Nav dzirdēts, ka šie vecie “cīņu biedri” kaut kā turētos kopā. Vācot ziņas par viņiem, aina lielākoties jāveido no informācijas druskām. Atmodas notikumu pētnieks, akadēmiķis Tālavs Jundzis atzīst, ka tāds pētījums, kurā aplūkota pretējā nometne, būtu nepieciešams arī no zinātniskā viedokļa, “lai palūkotos, kā attīstās vēsture, psiholoģiski – kā cilvēki vērtē savu soli, kā mēģina attaisnoties”. Šobrīd gan neesot, kas tādu pētījumu varētu paveikt.
Lai arī šie ļaudis kopumā tīri veiksmīgi atraduši savu vietu valstī, pret kuras neatkarību reiz nostājās, un labprāt izmanto tās ieguvumus, publiski nožēlojis toreizējo soli neviens nav. Vienīgais, ko nācies sastapt, ir taisnošanās, ka viņi nav bijuši pret neatkarību, tikai vēlējušies to iegūt ”pakāpeniskāk”, pēc PSRS reorganizācijas, ka nebalsojuši, jo gribējuši neatkarīgu Latviju, taču “ne tādu”. “Droši vien, ja vajadzētu, vēlreiz nobalsotu par vienoto un nedalāmo,” pieļauj Īvāns. Viņš atceras, ka starp agrākajiem interfrontistiem atradušies pat tādi, kas vēlāk nākuši un gribējuši panākt, lai viņiem piešķir tādu pašu statusu kā tiem AP deputātiem, kas balsoja par neatkarību.
Mihails Gavrilovs, Sergeja Dīmaņa vietnieks frakcijas “Līdztiesība” vadībā 1990. gadā, tagad “Gods kalpot Rīgai” deputāts Rīgas domē Nila Ušakova paspārnē un aktīvs krievu kultūras kopējs, apgalvo, ka galvenais iemesls viņa toreizējai rīcībai esot bijusi pilsonības risinājuma nepieminēšana Neatkarības deklarācijā: “Mēs varbūt būtu vēlējuši “par”, bet situācijā, kad trūka skaidra risinājuma par pilsonību, iznāca tā, kā bija. Mēs domājām par mūsu vietu jaunajā valstī, bet nezinājām, kāds būs mūsu liktenis.” Gavrilovs uzsver, ka tā bijusi viņa argumentācija. Kādam varbūt bijusi cita. Jautāts, vai, ja izdotos atgriezties 1990. gadā, atkal rīkotos tāpat, deputāts atbild apstiprinoši – ja atkal nebūtu pilsonības risinājums, tad – jā. Pats Mihails Gavrilovs Latvijas pilsonību ieguvis naturalizācijas ceļā. Var jautāt, kādēļ tad 4. maijā šie ļaudis izgāja ārā, nevis vienkārši balsoja pret? “Diplomātija. Kad redzēja, ka ar balsošanu pret neko nevarēs izmainīt, nolēma ar savu iziešanu protestēt pret balsojumu kā tādu,” paskaidro Jundzis.
Nelaiķi un aizbraucēji
AP “Līdztiesības” frakcijā bija 10 deputāti – padomju militārpersonas pakāpē ne zemākas par pulkvedi. Pārsvarā viņi nonāca atpakaļ Krievijā. Kareivīgajam “melnajam pulkvedim” Viktoram Alksnim, kam vismaz vēl pirms dažiem gadiem Latvijā dzīvoja māte un māsa, iebraukšana mūsu valstī ir liegta. Viņš tomēr ir saglabājis samērā labas latviešu valodas zināšanas; palaikam uzstājas Krievijas TV kanālos “Baltijas eksperta” statusā un labprāt uzņem ciemos šejienes prokrieviskos aktīvistus, kuri dodas Maskavā pie viņa pasērst. Alksnis skumstot par nonākšanu Latvijas “melnajā sarakstā”, taču cerot, ka “viss vēl nav beidzies”.
PSRS kara flotes viceadmirālis Igors Rjabiņins, atvaļināts kopš 1992. gada, tagad dzīvo Kaļiņingradā. Pulkvedis Boriss Feršalovs bauda laimīgas vecumdienas Sanktpēterburgā un izvieto savā portāla “Vkontakte” profilā kaķīšu un mazbērnu foto. Viņš joprojām nolād tos, kuri “pārdeva” un “sagrāva” Padomju Savienību. S. Birjuzova Rīgas Augstākās politiskās karaskolas pasniedzējs ukrainis Vladimirs Zatuliviters 90. gadu beigās Ukrainas vēstniecībā Rīgā strādāja par tirdzniecības un ekonomikas konsultantu. Internetā atrodams, ka cilvēks ar atbilstošiem personas datiem šobrīd dzīvo Smoļines pilsētiņā Ukrainas vidienē. Par pārējiem ziņu trūkst. Saprotams, gadu dēļ daudzu vairs nav starp dzīvajiem. Piemēram, nekas vairs nav atrodams par Baltijas kara apgabala prokuratūras galveno prokuroru Grigoriju Morozļi, kuram 1990. gadā jau bija 62 gadi. Pēc nepārbaudītām ziņām, Mir*s arī gadu par Morozļi jaunākais Baltijas kara apgabala robežapsardzības karaspēka priekšnieks, ģenerālis Valentīns Gapoņenko. Bijušais čekists un mežabrāļu tvarstītājs, pēc tam “buržuāziski fašistiskās Latvijas” sunītājs vēsturnieks Jānis Dzintars, 1990. gadā patriekts no LZA Latvijas Vēstures institūta, aiziedams esot piedraudējis ”vēl atgriezties”. Taču 1991. gadā viņš pārcēlās uz Maskavu un tur 2008. gada sākumā 80 gadu vecumā nomira. Mūža nogalē viņš vēl kļuva par Krievijas Ārējo sakaru akadēmijas locekli. 2012. gadā 72 gadu vecumā mūžībā aizgāja arī Leonīds Kurdjumovs, tas pats, kurš pirms vēsturiskā balsojuma aicinājis deputātus “nesteigties”. Pēc 1991. gada viņš turpināja politiķa darbību dažādās kreisās un prokrieviskās partijās, sasniedzot karjerā vērā ņemamus rezultātus. Pēdējos gados viņš pildīja Rīgas domes Sociālo jautājumu komitejas priekšsēdētāja pienākumus un pārstāvēja “Saskaņas centru”. Jāatzīmē, ka Latvijas pilsonību Minskā dzimušais Kurdjumovs ieguva naturalizācijas kārtībā 2000. gadā. Dainis Īvāns atceras, cik uzcītīgi viņš mācījies latviešu valodu.
Samērā nesen, 2014. gada sākumā, dzimtajā Ludzā nomira dedzīgais Rubika līdzgaitnieks Filips Stroganovs. 1992. gadā viņu no AP deputātu rindām izslēdza, taču viņš vēl iekļuva 5. Saeimā un, kad viņu izmeta arī no tās, dibināja Latvijas Sociālistisko partiju, kļūstot par partijas priekšsēdētāju. Komunists līdz kaula smadzenēm Stroganovs 2005. gadā balotējās Ludzas pašvaldībā un tika ievēlēts. Bet burtiski raksta tapšanas dienās, aprīļa beigās, no šīs pasaules šķīrās Anatolijs Bartaševičs, varētu sacīt – Rēzeknes Bartaševiču politiķu dinastijas iedibinātājs, jo viņa dēls Aleksandrs tagad ir Rēzeknes domes priekšsēdētājs no “Saskaņas” un tāpat jaunākais no brāļiem – Mihails – izmēģināja laimi politikā. Anatolijs Bartaševičs vēl 90. gadu vidū apgalvoja, ka Latvijai vajadzētu tiekties uz NVS, nevis ES, bet 2003. gadā viņš bija viens no tiem, kas dedzīgi aģitēja pret NATO sistēmā iekļautā radara būvi Audriņos. Tiesa, arī uzņēmējdarbība netika aizmirsta – Bartaševičam tad piederēja vairāku Rēzeknes speciālās ekonomiskās zona uzņēmumu akcijas.
Ar pilnu raktu vari iepazīties portālā la.lv, spiežot ŠEIT