Kad 1990. gada 4. maijā 138 Latvijas Tautas frontes (LTF) deputāti atbalstīja deklarāciju “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”, 57 pretējās nometnes – frakcijas “Līdztiesība” – pārstāvji, protestējot atstāja Augstākās Padomes (AP) plenārsēžu zāli. Viens deputāts balsojumā atturējās, raksta laikraksts Latvijas Avīze.
Ja vien ir vēlme, ikviens var noskaidrot, kā tālāk veidojās “par” balsotāju mūžs. Daudz grūtāk ir ar tiem, kuri toreiz par Latvijas neatkarību nebalsoja.
“Mums ir “4. maija klubs”, viņiem nekāda kluba nav,” teic LTF pirmais priekšsēdētājs Dainis Īvāns.
Kamēr tautfrontieši toreiz baudīja latviešu tautas sajūsmu par pirmo neatkarīgas valsts atjaunošanas virzienā sperto soli, vismaz daļa bijušo “Līdztiesības” jeb “interfrontistu frakcijas” deputātu turpināja pretoties. Arī 1991. gada 21. augustā 13 no šīs frakcijas nobalsoja pret Latvijas valstiskuma de facto atjaunošanu ar konstitucionālo likumu “Par Latvijas Republikas valstisko statusu”. Tie bija Vladimirs Smirnovs, Sergejs Zaļetajevs, Ivans Ivanovs, Tatjana Ždanoka, Pāvels Šapovālovs, Konstantīns Matvejevs, Anatolijs Safonovs, Edgars Eglītis, Nikolajs Builovs, Sergejs Dīmanis, Jurijs Jagupecs, Oļegs Mantuļņikovs un Filips Stroganovs.
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
