1. Kritizēšana
Tas nozīmē izteikt sūdzības par otra personības nepilnībām, piedēvēt negatīvo. Piemēram: “Tu vienmēr runā tikai par sevi. Tu esi patmīlis!”
“Es biju nobijusies, kad tu nāci mājās vēlu un nevanīji man. Es domāju, ka tev vairāk jādara manis labā,” – šie ir diezgan tipiski pārmetumi otram. “Tu nekad nedomā, kā tava uzvedība ietekmē mani. Es neticu, ka tu esi kaut ko aizmirsis, tu vienkārši nedomā par mani!” – arī diezgan bieža kritika.
2. Nicināšana
Izteikumi no pārākuma pozīcijas. Nicināšana ir lielākais brīdinājuma signāls par iespējamo šķiršanos. Piemērs: “Tu esi idiots”.
Vēl viens piemērs: “Es visu dienu biju ar bērniem, skrēju apkārt kā traka, vācot un uzturot šo māju, bet viss, ko tu dari, kad atnāc mājās ir – iezvāļojies dīvānā! Tu esi nožēlojamākais vīrs, kāds vien var būt!”
3. Otra neaizstāvēšana
Sevis aizstāvēšana tā, it kā vienīgā patiesība piederētu jums vai nevainīga upura lomas ieņemšana. To var atpazīt kā uzbrukumu. Piemēram: “Tā nav mana vaina, ka esam nokavējuši, tā ir tava vaina.”
Viņa: “Vai tu piezvanīji Betai un Ralfam, lai pateiktu, ka mēs šovakar nebūsim pie viņiem, kā teici no rīta?” Viņš: “Es biju ļoti aizņemts. Tu zini, cik esmu aizņemts. Kāpēc tu pati to neizdarīji!?” Viņš ne tikai atbild aizsargājoties, bet mēģina izraisīt viņā vainas apziņu. Atbilde bez otra apvainošanas būtu, piemēram: “Vai, es aizmirsu. Man vajadzēja tev palūgt no rīta pašai to izdarīt – es taču zinu, ka mana diena ir tika aizņemta. Es tūlīt pat viņiem uzzvanīšu.”
4. “Akmens sienas” būvēšana
Izvairīšanās no interakcijas, attiecību veidošanas. Piemēram, klausītājs nedod runātājam neverbālus signālus, ka seko līdzi runātājam.
Kad uzbūvējam ap sevi akmens sienu, tas norāda, ka izvairāmies no konfliktiem, jo neapzināmies savas jūtas vai baidāmies. Lai izvairītos no konfrontācijas ar partneri, mēs izvēlamies izvairīšanās manevrus, tādus kā novēršanās, aizņemtība vai pārņemtība ar kādu uzvedību. Mēs vienkārši pārstājam iesaistīties otra cilvēka dzīvē.
Avots:
