Vieni atceras padomju laikus ar šausmām, citi ar nostalģiju. Jebkurā gadījumā gandrīz katram, kurš dzīvojis padomju laikos, ir viena vai otra dīvainība, ko veidojusi tieši šī perioda pieredze. Protams, ir arī noderīgas prasmes, taču no daudziem ieradumiem labāk jo ātri tikt vaļā.
La.lv portāls veselam.lv mēģināja tikt skaidrībā, kādas padomju laika vērtības mūsdienās izskatās nevietā vai senili.
1. Visu labāko paglabāt nākotnei.
Vajag dzert no ieplīsušas tasītes, kamēr jaunā stāv bufetē aiz stikla, gaidot labākus laikus.
Jaunam apģērbam un kurpēm “jānostāvas”, līdz tās sāks nēsāt, turklāt vecās kurpes taču nav vēl līdz galam saplīsušas…
Vispār – viss jaunais, tīrais un spilgtais nav domāts ikdienai, bet kādai labākai dzīves dienai, kura tā arī nekad nepienāk.
Viss labākais tiek atlikts uz “pēc tam”, ciemiņiem, uz svētkiem, jo ikdienā svinībām nav vietas.
2. Kas nav piesiets, tas ir mans.
No kādām padomju laiku atmiņām: “Es pazinu smalku, izglītotu, labvēlīgu cilvēku, kurš aiznesa no iestādes spaini ar cementa maisījumu. Pa ceļam tas, protams, sacietēja. Zaglis sacementējušos vielu izmeta netālu no mājām. Cits paziņa uzlauza aģitēšanas punktu. Aiznesa no turienes vēlēšanu urnu. Aizvilka uz mājām un nomierinājās.”
Ieradums ņemt jebkuras lietas, kas nav piesietas, nav apsargātas, neatkarīgi no tā, vai tās jums noderēs vai ne, ir viena no tipiskām padomju laika psiholoģijas motivētām rīcībām.
Atzīstieties, cik bieži jūsu ģimenē skanēja šai līdzīga frāze: “To nepērc – tētis atnesīs no fabrikas!”
Ja vēl deficīta laikos šāda rīcība šad tad varēja likties aizkustinoša – re, kā gādā par ģimeni! – tad mūsdienās klusa uzņēmuma vai valsts iestādes izzagšana ir lempīga un neiederīga.
3. Neko nevajag mest ārā.
Vēl viena padomju laika psiholoģijas iezīme – neko nemest ārā. Lietu ir žēl, tās gadiem krājas, veidojot bezvērtīgu kultūras slāni un pārvēršot dzīvokli Aladīna alā, ja vien viņš dzīvotu izgāztuvē.
“Ja nu mēs kaut ko izmetīsim, bet rīt to ievajadzēsies?” – šāda doma nedod miera ļaudīm, kuri pārdzīvo ekonomisko krīzi. Un patiesi – vientuļo slēpi var sadedzināt ugunskurā, bet caur izgaismotu, ieplīsušo fotofilmiņu var skatīties uz saulīti.
Dažos gadījumos runa ir par īstiem psihiskiem traucējumiem, bet biežāk tas ir ieradums, kas izstrādājies deficīta gados un mūsdienās izskatās žēlīgi.
Lasi vēl: Desmit visrūpīgāk glabātie vēstures noslēpumi: no Habsburgu salvetēm līdz 51. zonai
Šķir otru lapu, lai uzzinātu pārējos ieradumus!
