Darbaspēka trūkums ir viena no aktuālākajām problēmām, ar ko saskaras visi uzņēmēji, tajā skaitā būvniecības nozarē, kur šis jautājums ir īpaši aktuāls. Nesen veiktais Turības Biznesa indeksa pētījums atspoguļoja, ka 77,7% uzņēmēju darbaspēka pieejamību Latvijā vērtē kā ļoti sliktu vai drīzāk sliktu. Šāda situācija nozīmē, ka uzņēmēji nespēj realizēt tās iespējas, kuras sniedz ekonomiskā izaugsme, norāda AS “Sakret Holdings” valdes priekšsēdētājs, Biznesa augstskolas Turība absolvents Andris Vanags. Darbaspēka pieejamība un kvalitāte Latvijā nav vairs tikai riska faktors, bet reāls Latvijas ekonomikas attīstības kavēklis.
Jāpārtrauc strausa politika
Būvniecības nozare ir pirmā, kas jūt pārmaiņas. Arī mūsu uzņēmumā izjūtam darbinieku trūkumu – turklāt runa nav tikai par kvalificētiem speciālistiem, bet arī par vienkārša darba veicējiem. Uzņēmumā vienā maiņā ir nepieciešami tikai seši darbinieki un, neraugoties uz to, cilvēku tomēr trūkst. Situāciju saasina vairāki faktori – speciālisti noveco un pamet darba tirgu, jaunieši savu nākotni saista tikai ar lielajām pilsētām, līdz ar to arvien spēcīgākas kļūst darba tirgus reģionālās atšķirības. Būvmateriālu ražošanas nozarē situācija ir vēl dramatiskāka, jo tajā ir gana augsts pirmspensijas vecuma nodarbināto īpatsvars, un, kad šie cilvēki dosies pelnītā atpūtā, var gadīties, ka viņu darbvietas paliks tukšas. Līdzīga situācija ir arī Igaunijā. Būtiskākā atšķirība ir tā, ka Latvijas gadījumā valsts ignorē šos signālus un risinājumi netiek meklēti. Šobrīd tiek piekopta t.s. strausa politika – atbildīgās institūcijas zina, kā Latvijā ieplūst darbaspēks, kā tiek zaudēti nodokļi u.tml., taču kavējas ar konkrētu rīcību.
Paši samazinām savu labklājību
Papildus tam aug ražošanas izmaksas, taču mēs nevaram ar tādu pašu intensitāti celt cenas, jo tādejādi riskējam zaudēt konkurētspēju. No tā visa izriet arī darbinieku atalgojuma jautājums. Ir skaidrs, ka pat algu paaugstināšanas gadījumā mēs neapsteigsim Zviedrijas līmeni. Šobrīd virkne uzņēmumu izīrē darbiniekus no rekturēšanas kompānijām, tādejādi piesaistot darbaspēku no Baltkrievijas un Ukrainas. Viens no risinājumiem varētu būt ārvalstu darbaspēka kvotu pārtraukšana vismaz uz divu gadu periodu. Aizverot durvis ārvalstu darbaspēkam, mēs paši samazinām savu labklājību. Jāsaprot, ka atslēgas vārds nav valsts, no kuras ir potenciālais darbinieks, bet gan viņa prasmes un kompetences. Nelaižot darba tirgū ārvalstu darbiniekus, mēs nenodrošināsim algu pieaugumu.
Uzņēmumiem ir jāturpina strādāt – ražot, sniegt pakalpojumus, neatkarīgi no ārējiem apstākļiem. Turklāt aktīvi jāizmanto ekonomiskās izaugsmes sniegtās iespējas. Cikliskā ekonomikā šādas iespējas nav bezgalīgas un jāspēj izmantot situācija. Mēs varam sekmēt tautsaimniecības attīstību tikai tad, ja plānosim izmaksas. Šobrīd uzņēmējiem ir ļoti grūti nodrošināt ilgtermiņa plānu realizāciju.
Laiks pārtraukt uzņēmēju dzīšanu slazdā
Zināmā mērā ir saprotamas bažas, kas valda daļā sabiedrības attiecībā uz ārvalstu darbaspēku, taču tas nenozīmē, ka Latvija izskatīsies kā 90. gados. Lēmumu pieņēmējiem ir jāatceras, ka mēs dzīvojam Eiropas Savienībā, kurā pastāv brīva darbaspēka plūsma, un tai ir divi virzieni. Tāpēc būtu laiks pārtraukt uzņēmēju dzīšanu slazdā un kavēšanos ar konkrētu rīcību!
Izliekoties, ka problēma nepastāv, mēs to neatrisināsim! Šobrīd liela daļa nodokļu naudas aizplūst prom, taču ir jāsaprot – jo vairāk potenciālos darbiniekus uzņemsim, jo labāk dzīvosim paši kā pamatnācija. Būtiskākais šobrīd ir savlaicīga lēmumu pieņemšana. Latvijai noteikti vairs nav nekāda riska aizskriet vilcienam pa priekšu, jo darbaspēka problemātika ir akūta visās nozarēs. Jaunas darbvietas galvenokārt veidojas ekonomiski aktīvos reģionos, lielākoties – republikas nozīmes pilsētās, kas attiecīgi piesaista arī izglītotus speciālistus un motivē uzņēmējus investēt ražotnēs, kas ir tuvāk lielajiem centriem. Vienlaikus darba iespējas reģionos kļūst vēl mazākas. Cilvēku skaits Latvijā tuvāko gadu laikā samazināsies demogrāfisku iemeslu dēļ. Turklāt bezdarba līmenis Latvijā ir vēsturiski zemākais, līdz ar to nav pamata cerēt, ka demogrāfijas tendenču rezultātā sarukušo darbaspēku papildinās tie iedzīvotāji, kas kādu iemeslu dēļ tagad ir ekonomiski neaktīvi.
