Dažreiz cilvēki no pagātnes vienkārši parādās mūsu dzīvē. Tas bieži vien rada zināmu trauksmi. Mūsu šodienas stāsts ir par bijušo vīru, kurš atgriežas sievietes dzīvē, radot nevajadzīgas problēmas.
Kad man bija 25 gadi, es apprecējos. Mums bija traka mīlestība. Es domāju, ka tas ir uz mūžu. Gadu pēc kāzām piedzima mūsu dēls. Dzīve šķita maģiska. Tā tas bija pāris gadus, un tad pasaka beidzās. Mans vīrs sāka man melot un pēc tam mani atklāti krāpt. Ilgi pacietu to, negribēju, lai dēls aug bez tēva. Bet vienā brīdī pacietība trūka.
Atgriezos pie vecākiem ar 5 gadīgu bērnu. Oļegs nebija īpaši apbēdināts, viņš ātri atrada sev jaunu dāmu. Pēc šķiršanās viņš devās uz ārzemēm un vairs neatgriezās. Ar savu dēlu arī nesazinājās. Kopumā viņš pazuda no mūsu dzīves uz ilgiem 20 gadiem. Dēlu audzināju viena, mani vecāki agri nomira.
Mans dēls Andris pēc skolas iestājās universitātē. Visu šo laiku viņš dzīvoja un īrēja dzīvokli Rīgā. Es viņam palīdzēju ar visu, ko varēju. Taču pašiem nodrošināt mājokli nebija iespējams. Bet viņš man to nekad nepārmeta. Viņš teica, ka parūpēsies par visu.
Taču pēdējā laikā viss ir mainījies. Dēls nolēma precēties. Šobrīd ir problēmas ar darbu, tāpēc dzīvokļa īrēšana kļuvusi grūtāka. Viņš biežāk sāka sūdzēties, ka viņam nav savas mājas. Tikai nesen es sapratu šo sūdzību iemeslu. Es uzzināju, ka viņa nelaimīgais tēvs parādījās pilsētā. Es nezinu, kā viņi atrada viens otru, bet tagad viņi sazinās. Es 20 gadus neko neesmu dzirdējusi no sava bijušā vīra. Labāk viņš nekad nebūtu uzradies.
Lasi arī: Vīrs lūdz savu mammu dzīvot pie mums, es balsoju par pansionātu
Viņš iedvesmoja savu dēlu ar domu, ka viņš uzdāvinās jaunajam pārim divistabu dzīvokli, ko viņš mantojis no saviem vecākiem. Ir tikai viens nosacījums: man ar viņu atkal jāapprecas un jāļauj viņam dzīvot manā dzīvoklī. Mans dēls pilnā nopietnībā atnāca pie manis, lai par to pajautātu. Bijušā vīra iedvesmotiem vārdiem, viņš man saka, ka es joprojām esmu viena, pēc šķiršanās es nekad neesmu centusies atrast jaunas attiecības. Kāpēc dzīvot dzīvi vienatnē?
Bet visus šos 20 gadus man ir bijusi lieliska dzīve. Tagad man neviens nav vajadzīgs. Atceros, kad biju precējusies, vīram staigājot pakaļ, praktiski pārvērtos par mājkalpotāju. Vai man tagad to vajag? Man ir izveidota sava ērtā dzīve. Es to pateicu dēlam, bet Andris uz mani apvainojās. Viņš sāka kliegt, ka es par viņu nemaz nedomāju. Ne tad, kad es pametu savu vīru, ne tagad.
Šie vārdi mani ļoti sāpināja. Galu galā visu savu dzīvi es centos visu ieguldīt savā dēlā. Tagad viņš nāk pie manis ar absurdiem lūgumiem un ir aizvainots, ka es atsakos. Vai man nav taisnība? Ko man tagad darīt un kā samierināties ar dēlu?
Ļoti dīvaina situācija, kuru grūti saprast. Nav skaidrs, kāpēc vīram vispār jāatgriežas pie bijušās sievas. Acīmredzot viņš tā arī nav atradis laimi, un tagad viņš cer atgriezties pie savas bijušās mīlestības. Vai vienkārši meklē ērtu vietu, lai nesagaidītu vecumdienas vienatnē. Jebkurā gadījumā sievietei tam nevajadzētu piekrist. Viņai par to ir jārunā atklāti ar savu dēlu un jāprecizē visa situācija. Diez vai Andrim vajadzēja teikt tik aizskarošus vārdus savai mātei.
