Ja ir saslimuši simts cilvēku, tad, visticamāk, intensīvā terapija nepieciešama 3–5 saslimušajiem.
Bet, ja saslimst tūkstoš cilvēku, tad šāda intensīva ārstēšana ir vajadzīga jau 30–50 cilvēkiem, ja desmit tūkstoši – tad 300–500 cilvēkiem. Respektīvi, proporcionāli pieaugot saslimušo skaitam, pieaug arī to smagi slimo pacientu skaits, kuriem nepieciešams ārstēties slimnīcā.
Šobrīd mums šādu slimnieku nav daudz, jo Slimību profilakses un kontroles centrs ļoti labi veic savu darbu, meklē saslimušo cilvēku kontaktpersonas, tiek veikti testi arī ar ne tik izteiktiem Covid-19 simptomiem. Mānīgi izskatās, ka varbūt tā situācija ir citāda un vieglāka nekā ārvalstīs. Tomēr jāņem vērā, pie mums slimība vēl nav izplatījusies tik plaši kā citās valstīs. Rezultātu un efektu mēs redzēsim tikai pēc vairākām nedēļām.
Infektologi prognozē, ka Itālijas scenārijam nevajadzētu atkārtoties. Latvijā skolu slēgšana, sociālā distancēšanās, strādāšana no mājām tika ieviesta ļoti laikus.
Vai tas ir iespējams, ka, nonākot saskarsmē ar inficēto, var arī nesaslimt, pateicoties spēcīgai imūnsistēmai?
Covid-19 var skart visus, neatkarīgi no tā, cik stipra ir imūnā sistēma. Svarīgi ir tas, cik daudz vīrusa izdala pats slimnieks (to sauc par vīrusa slodzi), kā arī tas, cik daudz vīruss tiek uzņemts. Slimības sākumā simptomi ir mazāk izteikti, bet tieši šis ir tas laiks, kad tiek izdalīts daudz vīrusa. Nedaudz sāp kakls, temperatūras nav, ir neliels krekšķītis, un mēs ejam uz darbu.
Šajā situācijā tas ir visnepareizākais, jo Covid-19 simptomi slimības sākumā izpaužas lēnāk un vieglāk, bet cilvēks ir ļoti infekciozs, un tieši tad pastāv vislielākais risks inficēt citus. Kad simptomi mazinās, samazinās arī vīrusa slodze, līdz ar to cilvēks vairs nav tik infekciozs citiem.
Vai tomēr valdībai nevajadzēja pieņemt stingrākus ierobežojumus pret mūsu tūkstošiem iebraucēju no ārvalstīm, kā to izdarīja Lietuva? Vai tas būtu palīdzējis samazināt saslimstību?
Balstoties uz citu valstu pieredzi, mūsu valstī ir pieņemti ļoti adekvāti un slimības izplatību ierobežojoši pasākumi. Šobrīd galvenais ir, lai Latvijas iedzīvotājs būtu saprātīgs un atbildīgs. Ja tiek ievēroti pašizolēšanās un karantīnas principi, tad epidēmija ir kontrolējama. Sociālā distancēšanās patlaban ir vissvarīgākā.
Vai jūs varētu pateikt vismaz aptuveni, kad dzīve atkal varētu atjaunoties ierastajā ritmā?
Jāsaprot, ka tas nebūs tā, ka mēs līdz 14. aprīlim paliksim mājās un pēc tam visi atgriezīsimies ierastajā darba ritmā. Vīruss nekur nepazudīs. Jāmēģina saprast, ka mūsu dzīves ritms tomēr mainīsies un ka distancēšanās būs jāievēro arī turpmāk.
Pilna intervija lasāma ŠEIT
