Juriste pastāsta visu patiesību par apdrošinātājiem Latvijā, jeb apdrošinātāju juridiskajai akrobātikai ir jākļūst civilizētākai

 

 

No bērnības esam mācīti, ka atbildīgi cilvēki apdrošinās – tā ir pleca izjūta sarežģītā dzīves brīdī. Apdrošinātājiem uzticam vērtīgāko, kas mums ir: savu un tuvinieku dzīvību, veselību, īpašumu.

Latvijas Apdrošinātāju asociācijas prezidents Jānis Abāšins Eiropas Parlamenta diskusijā  ir teicis: „Apdrošinātāju rīcībā ir ļoti daudzveidīgi dati – viņiem zināms, kam mājās ir dimanti, kādas slimības ir cilvēkiem, kura banka nodrošina automašīnas līzingu.” [Avots: europarl.lv] Ja par mums zina visu, mēs vēlamies tikpat lielu lojalitāti arī pretī. Arī zaudējumu atlīdzības ziņā.

Kad mani uzrunāja vairākas apdrošinātās personas ar vienu un to pašu bēdu stāstu – apdrošinātājs „velk laiku” vai vispār atsaka izmaksāt zaudējumu atlīdzību, sāku analizēt galvenās atrunu tendences. Vidusmēra cilvēks, izlasot apdrošināšanas līguma tekstu, nevar iedomāties, ka no rakstītā burta ir jāsecina – vesela rinda negadījumu var tikt izslēgti kā “neatbilstoši apdrošināšanas gadījumam”.

Lūk, daži piemēri, ko apdrošinātāji Latvijā un Lietuvā lietojuši, lai nepildītu savas saistības: vētra nebija pietiekami spēcīga; sniegs tuvākajā metereoloģiskajā stacijā nav konstatēts, lai varētu nodarīt bojājumu (tas nekas, ka tā atrodas pārdesmit kilometru attālumā); auto uzkrita drons – tas nav apdrošināšanas gadījums” grūtnieces augļa ultrasonogrāfijas veikšana ir procedūra citai personai.

Gadījumu ir daudz, bet būtībā visi ir par apdrošinātāja noklusēto informāciju, kas var izmainīt vēlmi apdrošināties pie attiecīgā apdrošinātāja.

Lai gan apdrošinātāji mēdz sumināt izmaksāto atlīdzību apmērus, tomēr ir gadījumi, kad tā ir tikai neliela daļa no klienta pieprasītā – cilvēki samierinās, ja apdrošinātāji atmaksā kaut desmito daļu, un mīļā miera labad neceļ pretenzijas. Citi savukārt lietu atrisina gadiem ilgā tiesā, bet tikmēr negadījuma radītie zaudējumi jau trīskāršojušies.

Nedrīkst pieļaut situāciju, ka juridiskās akrobātikas rezultātā apdrošinātā persona nemaz īsti nav apdrošināta, jo līgums sastādīts tā, ka beigās saproti – ar to, ka nesaņēmi atlīdzību, iespējams, tieši tu esi viens no tiem, kas apdrošināšanas nozarei ļauj kļūt par multitriljonu biznesu. Cipari ar tik lielām nullēm ir daudzsološi, un labi, ka tie darbina ekonomiku, tomēr nozarei visos reģionos jāstrādā atbildīgāk.

Apdrošinātājiem, kas savu darbību plāno ilgtermiņā, nevis uzskata Baltiju par trešās pasaules reģionu un izmanto kā īstermiņa peļņas centrāli citu grupas uzņēmumu finanšu zaudējumu segšanai, ir svarīgi, lai visi nozares pārstāvji ievērotu labas pārvaldības principus.

Pašlaik apdrošināšanas jomā Baltijā var vilkt dažas paralēles ar banku biznesu pirms finanšu krīzes, kad “pirmais cunami vilnis” aiznesa daļu kredītņēmēju. “Atplūdu” periodā iesaistījās valsts institūcijas, piemēram, PTAC un FKTK. Protams, bija arī negodprātīgi kredīta ņēmēji, taču pārsvarā cieta iedzīvotāji, kuri savā ikdienā nav pieraduši lasīt starp rindiņām un mikroskopiska izmēra burtiem rakstītas saistību atrunas.

Medijos var lasīt, ka tā vai cita apdrošināšanas sabiedrība Eiropā ir cietusi prāvus zaudējumus, kamēr Baltijas valstīs filiāle strādā ar uzviju. Vai tas ir otrais “cunami vilnis”, un atsevišķas pasaules līmeņa apdrošināšanas kompānijas, iespējams, atkārto banku stratēģiju – kompensēt savus zaudējumus, kurus tās cieš attīstītajās valstīs, uz Baltijas valstu rēķina? Gribētos ticēt, ka tā nav.

Pašlaik no valsts puses trūkst apdrošinātāju pārraudzība un arī trūkst nopietnas apdrošināto personu tiesību aizstāvības. Nedrīkst būt tā, ka noslēdzot apdrošināšanas līgumu, nav skaidri un nepārprotami saprotams, kurš nelaimes gadījums tiks kvalificēts kā “apdrošināšanas gadījums” un kurš ne. Rezultātā zaudētājs būs gan ierindas cilvēks, kas apdrošina šķūnīti, gan liels uzņēmums, kas nodrošina darbvietas.

Apdrošinātājiem – neatkarīgi no tā, kurā pasaules valstī sniedz pakalpojumus, ir jābūt vienādiem standartiem – tam jābūt traktētam gan nacionālajā, gan ES likumdošanā. Plānoju savus ierosinājumus, kā arī apdrošināšanas ņēmēju pieredzes stāstus adresēt likumdevējiem.

Ceru, ka politiķi nacionālajā līmenī, kā arī Eiropas Komisijā un Eiropas Parlamentā jau laikus iniciēs diskusiju par nepieciešamību stingrāk sargāt patērētājus apdrošināšanas jomā – līdzīgi kā ir izdevies sakārtot situāciju aviopasažieru tiesību un interneta pirkumu jomā. No tā iegūs gan privātpersonas, gan uzņēmēji.

Anita Lancmane

Eiropas Savienības un Starptautisko tiesību juriste

Iesaki šo rakstu citiem!
loading...

Pievienot komentāru