— Nu, un kā? Izmantoji manu padomu?
— Labs padoms. Paldies. Kad es sāku kļūt atklāts, tad divas no manām sievietēm tūlīt pat atteicās tikties ar mani. Nu labi. Tā, var teikt, bija rupja atsijāšana. Palika trīs. Un tad notika pats interesantākais. Es pavisam ātri atklāju, ka būt atklātam ar visām vienādi man neizdodas. Vienai es varēju pateikt visu, otrai pusi, trešai vispār neko. Tajā pašā laikā es vienai varēju izstāstīt visu, bet izstāstīt otrai man rokas necēlās. Viss beidzās ar to, ka es atklāju, ka vienai es varu izstāstīt visu, bet par viņu man negribējās būt atklātam ne ar vienu.
— Un viņa tad arī palika ar tevi, – priekšā pateica draugs.
— Tieši tā. Interesanti, ka tāds vienkāršs veids tik labi nostrādā.
— Tas strādā tāpēc, ka atklātība ir jūtu rādītājs. Tā ļoti ātri atsijā mums nevajadzīgos cilvēkus. Turklāt visos dzīves gadījumos. Es vienmēr šķiros no tiem, ar kuriem nevaru būt atklāts, un pieķeros tiem, par kuriem nevaru pļāpāt.
